Vairāk nekā detektīvs
“Tas notika pirms divdesmit četriem gadiem un trīspadsmit dienām. Divdesmit četri gadi un trīspadsmit dienas, kopš es neko neatceros; tikai daži uzplaiksnījumi, baltas gaismas eksplozija, un pēc tam vairs nekā.”
Kādā vasaras dienā, drīz pēc savas deviņpadsmitās dzimšanas dienas, pazūd Samera. Pēdējā aina, ko visi atceras, – jauna, gaišmataina sieviete draiskojas pļavā. Vai viņa izgaisusi vējā, kokos, ūdenī? Vai varbūt viņa ir kaut kur pavisam citur? Divdesmit četrus gadus vēlāk Benžamēnu, kuram tagad ir jau 38 gadi, vēl aizvien vajā atmiņas. Samera iezogas viņa sapņos kā gracioza, bet spokaina parādība, atmodinot sen noklusētus ģimenes noslēpumus, jo cik gan ilgi kāds spēj sadzīvot ar nakts murgiem.
Tieši no Benžamēna skatu punkta arī lasāmi grāmatas notikumi, spilgti izjūtams viņa pārdzīvotais gan toreiz, kad tas viss notika, gan pēc divdesmit gadiem, apmeklējot psihoterapeita seansus, lai vismaz kaut kā mēģinātu mazināt spriedzi, kas visu mūžu viņu vajājusi. “Doktoram Traubam patīk, ka stāstu sapņus. Viņš iekārtojas atzveltnes krēslā un visam piekrīt, viņam noteikti šķiet, ka tur mani grožos. Tāda sajūta, ka viņš ir sapņu pavēlnieks, viņš valda pār nakti, tās dziļajiem ūdeņiem, kuros es peldu, zemūdens mežiem, kas paceļas līdz virsmai un izskatās pēc izspūrušiem matiem.”
Lai arī grāmatas sižeta pamatā ir detektīvromāna cienīga intriga – pirms daudziem gadiem pazudusi un tā arī neatrasta meitene, Benžamēna māsa, tas vairāk līdzinās psiholoģiskam stāstam nekā kriminālžanra garadarbam. Ja tā var izteikties (neapvainojot tautību un neierobežojot viņus stereotipu skavās) – netverami francūzisks visās izpausmēs un noskaņā, kur sižeta detektīvlīnija nav svarīgāka par galveno personu jūtām. “Viņa aizbraukšana šķita apstiprinām ziņu no Visuma: cilvēki pazūd no mūsu dzīves, tā tas notiek. Daži mums doti uz mūžu, citi, galvenokārt tie, kurus mīlam visvairāk, cits pēc cita bez paskaidrojuma izgaist, viņi ir, un tad viņu vairs nav, un pasaule turpina griezties, vienaldzīga kā tāds primitīvs organisms, kurš sastāv no ūdens un tukšuma, traukdamies izplatījumā, kas tāpat sastāv no ūdens un tukšuma vai aklas sirds, caurspīdīgas, pilnībā aizņemtas ar savu pulsāciju.”
Francūziskais šarms un noskaņa ir gluži loģiski, jo grāmatas “Samera” autore Monika Sabolo ir franču rakstniece un žurnāliste, kas par savu pirmo romānu saņēmusi “Prix de Flore” balvu (2013), kuru iedibinājis Frederiks Beigbeders. Romāns “Samera” nominēts vairākām literārajām balvām, tostarp prestižajai “Prix Goncourt”.
Starp citu, nav jāsatraucas, ka psiholoģiskās spēlītēs, savu jūtu un sapņu neizskaidrojamajā pasaulē galvenā sižeta līnija tā arī paliks nojausmās un neskaidrībā tīta. Galu galā viss tiek noskaidrots un, kas vēl atrisināms, atšķetināts, kādam vairāk paredzami, bet kādam vispār nenojaušami.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
