Suitu zemē, kur sarkanas ogas auga
Suitu dialekts manām ausīm skan kā mūzika. Ārkārtīgi patīk, kā runā kurzemnieki, suiti jo īpaši. Varbūt tāpēc arī ar interesi ķēros pie Daces Priedes romāna “Kur sarkanas ogas auga”. Grāmata vēsta par 17. gadsimta Alsungas novada pārvaldnieku vācu tautības muižnieku Ulrihu fon Šverinu, kura laikā novads ieguva to savdabību, kas to izceļ vēl mūsdienās. Rūpīgi izpētītu vēsturisku faktu materiālu autore ietērpusi dzīvā un aizraujošā stāstā par tālaika cilvēkiem – apņēmīgo Ulrihu, viņa mīļoto Barbaru, kādu noslēpumainu priesteri un, protams, viņiem – suitu novada iedzīvotājiem.
Mūsdienīgi ātru sižeta gaitu šajā darbā noteikti neatrast – valoda plūst rimti un ieturēti, neraugoties uz vēsturisko personāžu un notikumu “jaudīgumu”. Jau pieminētās intereses dēļ grāmata lasās ar aizrautību. Autore starp varoņu attiecību aprakstiem pieskaras arī vēsturiskiem nosaukumu un raksturīgās suitu kultūras rašanās skaidrojumiem. “ – Teodor, kāpēc suiti? – jautāja Ulrihs. – Kungs neapvainosies? – Centīšos, – Ulrihs pasmīnēja. – Es jau zinu, bet gribu, lai pasaki tu. – Tos, kas pārgāja kunga ticībā, sāka saukt par Šverina svītu. Tā kā vārdu “”Sverins” mums izrunāt pagrūti, saka Sviriņš un svīta. Sviriņsvīta! Bet, tā kā “svītu” arī grūti izrunāt, tad svīta – suīta! Kopā – suiti. Nu, tā es te dzirdēju.”
Kurš gan nezina, ka tieši tās puses tautastērpi dižojas ar daudz lielāku krāšņumu nekā citu novadu.
“Tad jo vairāk jāizdomā, kā šo svītu padarīt redzamu. Te viņi visi kaut kādi pelēki un neizteiksmīgi, bet, ja būtu krāsaini, jau pa gabalu varētu pateikt, kurš savs, kurš svešs.
– Jāpajautā tavai auklītei, kas patīk šejienes sievietēm, kādas krāsas viņas sajūsmina, un tad jau redzēs, – ierosināja Barbara. – Cik esmu redzējis baznīcā, sievietēm patīk sarkans un purpurs, – ieteicās Vasiļevss. – Krāsas, kas palīdz būt košākam, izcelties.”Gluži saprotami atainotajam laikam nozīmīga loma grāmatā ir reliģijai, tāpat kā vienam no tās galvenajiem tēliem mācītājam Vasiļevsam. Galu galā tieši Johana Ulriha fon Šverina laikā apkārtnes cilvēki tika pievērsti katoļticībai.
“Bija jāveic pārmaiņas arī baznīcā, pirmām kārtām dodot tai Svētās Barbaras vārdu. Svētā Barbara bija ne tikai Ulriha mīļotās sievas aizbildne. Tā bija svētā, kas tiek piesaukta kā aizsargātāja pret zibens un uguns nelaimēm, arī laimīgas nāves izlūdzēja. Kā jau kareivim, Ulriham laimīga, viegla nāve šķita īpaši svarīga, lai gan viņš skaidri zināja, ka vieglas nāves nav. Taču šo abu vārdu sakritība lika viņam vēlēties, lai baznīcu sauktu tieši tā. Kad mācītājs Lizanders, kurš šeit kalpoja vēl tēva Jakoba Šverina laikā, sāka iebilst, Ulrihs mierīgi paskaidroja, ka tagad viņš te ir kungs un nosaka kārtību. Cuius regio, eius religio (kurš valda valsti, tas arī nosaka reliģiju) – to taču Lizanders esot dzirdējis un saprotot? Turklāt baznīca joprojām neesot iesvētīta. Kad mācītājs atkal gribēja iebilst, Ulrihs mierīgi pārlaboja sevi – neesot pareizi iesvētīta. Tāpēc tagad tā būšot Svētās Barbaras baznīca. Tā kā 1625. gadā Libavā hercogs Frīdrihs esot aizliedzis noturēt katoļu dievkalpojumus, turklāt arī ebreji un citi “neticīgie” netika paciesti, tad viņš, Šverins, tomēr atļaujot luterāņiem turēt dievkalpojumus pēc sava rita, kā vēloties, bet tikai divas svētdienas mēnesī, pārējās dienas piederot katoļiem.”
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
