Pusdienās lāča gaļas zupa
Tālivaldis Margēvičs ir latviešu dokumentālo un spēlfilmu režisors, kinoscenārists, publicists un tagad arī prozas autors. Vēsturiskais romāns “Šķērsiela 13. Latvieša dibinātais gulags” (2016) ir dokumentos balstīts vēstījums par Eduardu Bērziņu, izcilu un vienlaikus neviennozīmīgi vērtējamu personību, kura dzīvi gan cildināja, gan sabradāja boļševiku necilvēcīgais politiskais režīms. Šim darbam blakus liekams jaunākais autora veikums – romāns “Zirgu gaļas pārdevējs”, kas, tāpat kā iepriekšējais, atspoguļo pretrunīgos 20. gadsimta notikumus. Grāmatas galvenais varonis ir Pēteris Kalējs, un viņa trauksmainajam dzīves gājumam par prototipu kalpojusi reāla persona – latvietis Pauls Taupmanis.
“Bija jārēķinās ar to, ka daudzus notikumus savā dzīvesstāstā Pauls Taupmanis apgājis vai noklusējis un šajās vietās man jāliek paša iztēles radīti ielāpi. Tādēļ, lai nebūtu pārpratumu, savā stāstā nolēmu mainīt galveno varoņu vārdus, pārējos, kā mēdz dēvēt, otrā plāna personu, vārdus atstājot īstos,” grāmatas ievadā raksta autors.
Grāmatas pamatā ir stāsts par Pēci, kurš, būdams vēl nepieredzējis jauneklis, agri iesaistās sociāldemokrātiskajā strādnieku kustībā. Sākotnēji viņš tai pieķeras ar visu savu naivo, kaismīgo sirdi. Kā daudzi viņa biedri, pēc 1905. gada asiņainajiem notikumiem arī Pēcis nokļūst cietumā. Varbūt tikai tas, ka viņš nav pilngadīgs, pasargā puisi no nāvessoda. Seko garais izsūtījuma ceļš uz Sibīriju. Strādādams fabrikā, Pēcis bija ieguvis tuberkulozi, tāpēc tad, kad viņš beidzot nokļūst nometinājuma vietā, vietējais dakteris spriež, ka ilgāk par divām nedēļām novārgušais jauneklis dzīvību neizvilks. Tomēr Pēterim, pašam to gandrīz neapzinoties, izdodas no slimības tikt vaļā. Lai gan darbs un ikdiena pie Ļenas upes skarbajos dabas apstākļos nebūt nenorit kā sanatorijā, Pēteris piedzīvo dažu labu prieka stundu, par kurām viņu varētu pat apskaust. Un turpmākie notikumi sagriež jaunā revolucionāra dzīvi neticamā un bieži arī bīstamā virpulī.
Vēsturisko romānu un īpaši šī laika perioda cienītājiem grāmata noteikti patiks. Turklāt autoram izdevies izvairīties no nereti latviešiem raksturīgās nīdēšanas par grūto dzīvi un pieredzēto izsūtījumā. Lasot “Zirgu gaļas pārdevēju”, šādas izjūtas nepārņem. Drīzāk sižets lasās gluži kā piedzīvojumu romāns, ļaujot līdzpārdzīvot ar galveno varoni pat dramatiskas situācijas bez nospiedošas smaguma sajūtas. Pat zinot, ka cilvēki tur nereti cieta badu un noteikti nedzīvoja pārticīgi, grāmatā aprakstītais ar lāča gaļas vārīšanu bezizejā, raksturo tur valdošo stāvokli pārtikas sagādē, bet arī nedramatizē pieredzēto: “Nākamās dienas pievakarē nolīgtais vedējs ar pirmo kravu ir klāt. Pēteris gan brīnās, kāpēc, čaldonim vedot lāci kamanās cauri sādžai, visi suņi sāk briesmīgi kaukt. Pēteris izrīko meža zvēra rumpi novietot pieliekamajā, kur piecdesmit grādu salā tas nekādi nevarēs sabojāties. Bet pavāram vēl jāatrisina svarīgākais jautājums – ko un kā var pagatavot no šīs gaļas? Pēteris nolemj veikt eksperimentus. Vispirms izmēģinās vārīt zupu nelielā daudzumā. Kā parasti, viņš atlaidina un sagriež gaļu, piemizo kartupeļus un vāra. Jau pirmo garaiņu smaka nav nekāda daudzsološā. Arī viņa palīgi kustina nāsis un vaikstās. Kad pēc Pētera saprašanas virums ir gatavs, viņš ar karoti pasmeļ zupu provei un tūdaļ to izspļauj ārā – tik pretīga tā ir. Kartupeļus gan var izmakšķerēt un kaut kā iedabūt mutē, bet pārējo, arī gaļu, pat suņi neēd un piedevām nelabi gaudo.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
