Ko darīt ar pagātni?
Vai mēs kādreiz esam padomājuši, ko gan visā cilvēka dzīves garumā nozīmē dažas dienas? Tas taču ir tikai zibsnis, mirklis.
Franču rakstnieks Pjērs Lemetrs savam romānam “Trīs dienas un viena dzīve”, kurš nesen tulkots arī latviešu valodā, devis šādu zīmīgu nosaukumu. Akcentētas ir dažas dienas, nevis īsāks vai garāks cilvēka mūžs. Tas vedina domāt par kādu zīmīgu notikumu, kas kļuvis par pagrieziena punktu visam tālākajam dzīves ritējumam. Tā jau tas pienākas iecienītam detektīvromānu autoram, Gonkūra prēmijas laureātam. Taču tas nav klasisks šī žanra darbs, ja lasītājs vēlētos doties straujā noziegumu atklāšanas virpulī, līdz noziedznieks tiek notverts un saņem pelnīto sodu.
Šoreiz viss ir stipri citādi. Noziedznieku, divpadsmitgadīgu zēnu, mēs sastopam jau pašā romāna sākumā, un viņš nav ne maniakāls ļaunais bērns, ne garīgi slima būtne, bet mazs, izmisis puika, kuru satriekusi cietsirdīgā un brutālā attieksme pret viņa draugu – kaimiņu suni. Antuāns dzīvo nelielā Francijas pilsētiņā Bovālā, kur 1999. gadā aizsākas šis traģiskais stāsts, jo bēdu un izmisuma satracinātais zēns dusmu brīdī nejauši nogalina kaimiņu mazo dēlēnu. Viņu pārņem šausmas par paša nodarīto un tajā pašā laikā arī ārprātīgas bailes par sodu un kaunu, kāds būs jāpārdzīvo gan pašam, gan viņa ģimenei.
Tā ir grāmata par dzīvi vainas apziņas radītā sloga ēnā, kas moka un spīdzina, bet nekad nepamet viņu ilgus gadus, jo nekas jau tā vienkārši nebeidzas. Kā un vai vispār ir iespējams tā dzīvot?
Kādā atsauksmē lasīju, ka šai grāmatai noteikti jāatrodas uz naktsskapīša katram, kuru saista neparasti un spraigi trillera sižeti, taču, manuprāt, tā nav lasāmviela pirms iemigšanas, jo spēj aizgaiņāt miegu, ieraut nolemtības apzīmogotajos notikumos un kopā ar galveno varoni izjust vainas apziņas radītās dvēseles mokas. “Agrāk vai vēlāk sacelsies vētra ar negaidītu sparu un spēku, ko dubultojis laiks, un savā ceļā izpostīs visu – viņa dzīvi, mātes un tēva dzīvi. Tā ne vien atnāks viņu nogalināt, bet liks tam ieiet vēsturē. Viņš būs “bērna slepkava”, “slepkavniecisks bērns”, “augošs slepkava”.” P.Lemertam izdevies psiholoģiski spēcīgi, precīzi un niansēti atklāt šīs izjūtas, un Astras Skrābānes tulkojums ļauj tām spēcīgi iedarboties uz lasītāja prātu un izjūtām.
Atrisinājuma pavērsienus šoreiz diez vai kāds iepriekš paredzēs, jo autors tos veiksmīgi maskējis visā romāna gaitā, nesabojājot lasītāju aizrautību. Šī gluži nav Ziemassvētku noskaņām atbilstoša grāmata, bet smadzenes un emocijas urdošs darbs, kas liek apzināties visu dzīves notikumu, gan sīku, gan lielu, ciešo saistību un savstarpējo ietekmi. Ir vērts paurdīt ikdienas dvēseles izjūtas, jo tā rezultātā rodas diskomforts, kas rosina mūs padomāt un atklāt citas dzīves nianses.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
