Cerība mirst pēdējā
Turpinot jaunākās latviešu oriģinālliteratūras tendenci pievērsties īsprozai, dienasgaismu ieraudzījis Ramonas Indriksones pirmais stāstu krājums “Pāris metru zem ūdens”. Līdzīgi kā, šķiet, vairumā stāstu, arī šo centrā ir ne tie gaišākie toņi. Autore lasītāju ved pa dzīves pabērnu takām, pievēršoties viņu psiholoģiskajiem vaibstiem un vienlaikus spēlējoties ar lasītāja stereotipiskajiem uzskatiem, parādot, ka tomēr var būt arī citādi.
R.Indriksone dzimusi Rīgā. Jaunībā sākusi rakstīt romantiskus garstāstus par mīlestību, taču nevienam tos nav rādījusi. Pirmā uzdrīkstēšanās nāca 1986. gadā, kad nosūtīts manuskripts žurnāla “Skola un Ģimene” konkursam. Stāsts “Caur vējstiklu” tika atzīts par trešo labāko. Tad nāca veiksmīga dalība jauno autoru seminārā, taču rakstīt nav turpinājusi.
Nodibinājusi savu uzņēmumu. Palaikam tapis kāds vērojums un raksti kristīgiem žurnāliem. Mācījusies Kristīgajā akadēmijā, pēc tam Liepājas Universitātes maģistrantūrā. Sākusi strādāt bērnu krīzes centrā. Vientulības un sāpju aptumšoti pieraksti daļēji izmantoti krīzes centra rokasgrāmatas publikācijās. Pēc ilgu gadu pārtraukuma mazās skices kopā ar fantāzijas lidojumiem pārtapušas pirmajos stāstos, kas tika aizsūtīti uz Literāro akadēmiju. Tur R.Indriksone sāka mācīties prozas meistardarbnīcā pie Ingas Žoludes. Akadēmiju absolvējusi pirms gandrīz diviem gadiem.
R.Indriksones stāsti publicēti žurnālos un interneta žurnālos “Satori”, “Punctum”, “Ubi sunt”, “Domuzīme”, “Jaunā gaita”, laikrakstā “KonTeksts”. Šoruden iznākusi autores pirmā grāmata. Kā norādījusi tās redaktore Ieva Melgalve, R.Indriksones “stāsti turpina īso stāstu tradīciju, kuru šobrīd pārstāv tādas autores kā Jana Egle un Dace Vīgante”.
Šķiet, savā dzīvē R.Indriksone satikusi ne mazumu dzīves pabērnu, kuru stāsti varētu būt iedvesmojuši literāriem darbiem. Autorei tuva tekstos klātesošā reliģiskā tēma. Krājuma priekšvārdā viņa pasakās Kristīgajai akadēmijai un tās pasniedzējiem “par tur iemācīto skatpunktu – ieraudzīt katrā cilvēkā Dieva radītu fenomenu”.
Mūsdienu latviešu autoru stāstos ir populāri tēlot dzīves drūmo pusi un “vienkāršo cilvēku” likteņus, taču R.Indriksone rada iespaidu, ka viņas varoņi ir īsti. Kā Reinis, kurš piedzimis ar vidēji smagu garīgu atpalicību un nu vada savas dienas aprūpes centrā, vai otrās grupas invalīds literāts Viesturs, kurš dzīvo laukos kopā ar mammu, taču nav atmetis cerības atrast dzīvesbiedri vai vismaz vēstuļu draudzeni, vai Kalvis, kurš uzaudzis pie vecmāmiņas, pārcēlies uz Rīgu un nokritis no ceturtā stāva būvobjektā, palicis teju pilnībā paralizēts.
Protams, dzīvē nevedas arī sievietēm, arī viņas sabrūk, taču sievietē, šķiet, no dabas ielikta pašsaglabāšanās un apkārtējo glābšanas misija. Asiņaino kleitu izmazgās un dzīvos tālāk. Tikko skatījusies acīs nāvei, bet palīdzēt otram ir svarīgāk par pašas drošību. Vīrietim, nonākot nelaimē, ir vajadzīga lielāka motivācija atrast spēku atkal piecelties. Viņš retāk meklē palīdzību un ir pakļauts vairāk riskiem. Taču stāstos nav jau tikai drūmā puse – paspīd arī pa kādai gaišākai krāsai. Lai kāds katram liktenis, cerība uz labāku nākotni ir visos.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
