Cilvēks, karš un mīlestība
Ja esat noguruši, lasot skandināvu detektīvus vai papliekanus mīlas stāstus, ja vēlaties kaut ko tiešām saistošu un saturīgu, aizraujošu, nopietnu un pārdomas rosinošu, tad visi, kas ir lasījuši Ričarda Flanagana romānu «Šaurais ceļš uz dziļajiem ziemeļiem», noteikti apgalvos, ka tā ir īstā grāmata. Vēl varētu piebilst, ka 2014. gadā austrāliešu rakstnieks par šo darbu saņēma prestižo Brukera prēmiju – 50 000 britu mārciņu (63 230 eiro) vērtībā.
R.Flanagans grāmatu sarakstījis, iedvesmojoties no tēva pieredzes, kad tas kā gūsteknis Otrā pasaules kara laikā piedalījies Japānas būvētās dzelzceļa līnijas Taizeme–Birma darba nometnē, kas pazīstama arī kā Nāves ceļš. Šo baiso nosaukumu Nāves ceļš ieguva tāpēc, ka dzelzceļa celtniecības laikā nežēlīgi smagā darbā un neiedomājami skarbos apstākļos bojā gāja vairāk nekā 100 000 cilvēku. Rakstnieka tēvs izdzīvoja un nomira 98 gadu vecumā, dienā, kad R.Flanagans pabeidza romānu.
Grāmatā kopā savijas ne tikai karš un mīlestība, kas noteikti ir divas galvenās tēmas literatūrā, bet arī pagātne un tagadne, laiks pirms un pēc kara. Romāna galvenais varonis ir austrāliešu ķirurgs Dorrigo Evanss, kas pirms došanās karā negaidīti un nevaldāmi iemīlas sava tēvoča gados jaunajā sievā Eimijā, bet mīlas stāstu pārtrauc pavēle doties kaujas gaitās prom no Austrālijas, cīņas Āfrikā un nonākšana kopā ar citiem karagūstekņiem necilvēcīgi smagajā Nāves ceļā. Nežēlība, bads, pilnīgs spēku izsīkums, slimības noved gūstekņus līdz trulai apātijai, bet viņi tomēr cenšas nezaudēt cilvēcības paliekas. Autors nemēģina lasītāju iežēlināt un saraudināt, bet lietišķi skarbais stāstījums ir īpaši iedarbīgs un smagi emocionāls.
Galvenais varonis bezcerīgajos apstākļos izmisīgi cenšas veikt ārsta pienākumus un palīdzēt saviem biedriem, pats tveroties pie atmiņām par Austrālijā palikušo mīlestību, bet tad saņem vairākus mēnešus klejojušu vēstuli, kas izrauj pamatu zem kājām un faktiski pagriež viņa dzīvi un priekšstatus par to pavisam negaidītā virzienā. Izrādās – nekas šajā dzīvē nav stabils, noteikts, viss ir tik mainīgs un plūstošs, arī mīlestība un nāve. Ir varoņi, kas nemaz neapzinās savu varonību, un ir bendes, kas nemaz neapzinās savu bendes darbu. Kāds karagūstekņu nometnes uzraugs pēc kara, vēl pirms paša sodīšanas, pat ar zināmu gandarījumu atceras – «jo vairāk viņš tos (gūstekņus) sita, jo vairāk tie zaudēja cilvēka būtību un izskatu. Tagad tie pavisam reti svilpoja un dziedāja, un viņš aizvien vairāk apzinājās savu pārākumu un vērtību». Baisa atziņa par varas radītajiem greizajiem priekšstatiem cilvēka apziņā.
Grāmata nav izklaidējoša un nomierinoša, tā rosina domāt par dzīvi un tās vērtībām – «Varbūt mums dotas tikai mūsu sejas, mūsu dzīves, mūsu likteņi, mūsu laime un nelaime. Daži dabū daudz, daži visu notriec. Un tāpat ir ar mīlestību. Varbūt mums pār to vispār nav teikšanas.» Romāns stāsta par ilgošanos un ilgām, jūtām, kuras nekad nepāriet, jūtām, kuras nespēj apklusināt ne panākumi, ne meli, ne patiesība. Tas ir stāsts par mīlestību, kuru neviens nepasniedz, kuru cilvēks rada pats vai arī pats iznīcina. Skarba un izcili laba grāmata.
Sadarbībā ar apgādu «Zvaigzne ABC»
