Sieviešu romāns latviešu gaumē
“Viņas ir trīs. Bella, Stella un Karlīna – jaunas, mūsdienīgas rīdzinieces. Katra ar savu rūpīgi kopto tēlu, ko redz kolēģi un apkārtējie, katra ar savu sāpi, par kuru zina tikai viņa viena un vēl abas tuvākās draudzenes. Protams – vīrieši, protams – bērni, protams – likstas darbā, protams – nav ko vilkt mugurā. Taču zem un aiz tā visa katra meklē savu, tikai savu ceļu dzīvē, savu veidu, kā justies laimīga, – par spīti tam, ko domā citi. Un nav svarīgi, vai tev ir divdesmit astoņi gadi un šiks dzīvoklis jaunajā projektā vai teju četrdesmit un plastikas ķirurga vizītkarte makā – viņas visas vēlas būt laimīgas. Un kāpēc gan lai tā nebūtu? Viņas taču zina, ka dzīve ir aizraujoša un prot uz to paraudzīties ar humoru,” tāds ir grāmatas apraksts uz vāciņa. Intriģējoši vai tomēr ne – tas jāspriež katram pašam.
Pēdējā laikā grāmatnīcās latviešu autoru darbu klāsts ir dubultojies, ja ne trīskāršojies. Latvieši tagad raksta visu – kriminālromānus, pašpalīdzības un pašizaugsmes literatūru, pasakas bērniem, dažādu padomu apkopojumus un arī tā saucamos sieviešu romānus. Ne tik sen daudzpārdokļu galvgalī gozējās Karīnas Račko “Saplēstās mežģīnes”. Teikšu godīgi, to grāmatu palasīt vienkārši nevarēju. Bet tādu grāmatu, ko es nevaru izlasīt, patiesībā nav daudz. Ja pavisam tieši, es neesmu sieviešu romānu mērķauditorija, tāpat kā nelasu arī daiļā dzimuma pārstāvēm domātos žurnālus. Vienkārši tas nav man.
Atšķirībā no iepriekš pieminētā bestsellera Eleonoras Trojas “Savu komētu nedzird” lasās gana viegli, pirmkārt, jau kvalitatīvās valodas dēļ. Lai arī manai gaumei tā ir par daudz novienkāršota, pārāk sadzīviska un pārspīlēti viegla, valoda nebalansē uz prastuma un absolūtas neizglītotības robežas, kā tas dažkārt konstatējams dažādos dižpārdokļos.
Tas, ka valoda ir baudāma, ir gluži saprotams, jo zem Eleonoras Trojas pseidonīma slēpjas divas žurnālistes ar ilgstošu pieredzi – Inga Gorbunova un Dana Sinkeviča. Eleonora Troja dzimusi drēgnā 2004. gada novembra vakarā kādreiz tik populārajā Stabu ielas restorānā “Sarkans”. Tā paša gada decembrī žurnāls “Ieva” sāka publicēt literāro seriālu “Amazones neraud”, kas izpelnījās lielu popularitāti lasītāju vidū, vēlāk tika apkopots un izdots grāmatas formātā un krietnu laiku turējās grāmatnīcu topu augšgalā.
Amazoņu panākumu iedvesmota, Troja jau drīz aizsāka nākamo darbu – “Savu komētu nedzird”. Tas mazliet ieilga, jo reālajā dzīvē Trojai ir divas galvas, divas sirdis, četras rokas un tā tālāk, kā arī vesels lērums vairāk un mazāk atbildīgu darbu un visai intensīva privātā dzīve. Jo reālajā dzīvē Eleonora Troja nav vis viena persona, bet gan divas jeb, citiem vārdiem runājot, radošā apvienība. Pseidonīma Troja izcelsme gan saistāma ar faktu, ka uz mazu mirkli apvienojās trīs toreizējās kolēģes – Inga, Dana un Ieva –, bet kopš 2005. gada Eleonora Troja ir divu autoru komanda. Viņas savu radošo sadarbību balsta uz līdzīgu izpratni par vērtībām, līdzīgu humora izjūtu un saderīgu rakstības stilu.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
