Sirds krāsas adrešu grāmatiņa
Zviedru rakstnieces Sofijas Lundberjas debijas romāns “Sarkanā adrešu grāmatiņa” izdots jau vairāk nekā 30 valstīs. Autores tēlotās ainas emocionāli rindojas cita aiz citas, pēdējās lappusēs jūtīgākam lasītājam acīs ieriešot arī pa kādai asariņai. Tā nav romantiska drāma par skaistu jaunu pāri, kurš pēc pārpratumu noskaidrošanas beigās tomēr paliek kopā un dzīvo ilgi un laimīgi. Tas ir skaudrs, nāves tuvuma apvīts mīlestības stāsts mūža garumā par satikšanos, šķiršanos, atkārtotu satikšanos un šķiršanos līdz tai liktenīgajai pēdējai. Tas ir stāsts, kas no pirmās lappuses personīgi uzrunā lasītāju un liek uzdot viņam jautājumus sev. Ko es varu darīt šodien, lai arī man tā būtu, un kā rīkoties, lai ar mani tā nenotiktu?
Dorisai ir 96 gadi, un viņa viena mitinās savā dzīvoklī Stokholmā. Viss, kas ievieš izmaiņas kādreizējās skaistules un manekenes vienmuļajā dzīvē, ir aprūpētāju apciemojumi un iknedēļas sarunas skaipā ar māsas mazmeitu Dženiju tālajā Amerikā. Visu dzīvi – kopš 1928. gada – Dorisai ir piederējusi sarkana adrešu grāmatiņa, kurā tika ierakstīti to cilvēku vārdi, kas viņas liktenī ir atstājuši kādu nospiedumu. Gadi rit, cits aiz cita vārdi tiek izsvītroti, un tiem blakus parādās atzīme “miris”. Par katru no šiem cilvēkiem Dorisai ir kas sakāms, un viņa nolemj savas atmiņas atstāt Dženijai. Dorisa ķeras pie rakstīšanas.
“Sarkanā adrešu grāmatiņa” nav tikai Dorisas atmiņas. Pirmkārt tas ir sievietes stāsts. Stāsts par sarežģīto laikmetu, sievietes vietu sabiedrībā, izmaiņām, ko atnes Otrais pasaules karš, un nepieciešamību tām pielāgoties. Tas ir stāsts par teju gadsimtu dzīvojušo liktenīgo mīlestību, kam nebija lemts realizēties klasiskā mīlas stāstā ar laimīgām beigām. Par mīlestībai uzliktajiem ārējiem un pašu izvirzītajiem pārbaudījumiem, laimīgiem brīžiem un ciešanām. Tas ir stāsts par mērķtiecību un apņēmību, spītējot visam, nosargāt savu laimi.
Tas ir arī stāsts par vienas dzimtas sievietēm – kā iepriekšējās paaudzes lēmumi ietekmē nākamo, kādas redzamas un neredzamas rētas iecērt tās ādā. “Es tev vēlu pietiekami daudz visa. Pietiekami daudz saules, lai apgaismotu tavas dienas, pietiekami daudz lietus, lai tu spētu novērtēt sauli, pietiekami daudz prieka, lai tas stiprinātu tavu dvēseli, pietiekami daudz sāpju, lai tu spētu novērtēt dzīves mazos priekus, un pietiekami daudz tikšanos, lai šad un tad tu spētu izturēt atvadas.” Šos vārdus māte, Dorisu vēl pavisam jaunu izvadot patstāvīgā dzīvē, meitai dod par ceļamaizi. Tos viņa patur prātā uz mūžu. Tie ir pēdējie, ko Dorisa izteic Dženijai. Visbeidzot – tas ir arī stāsts par savas identitātes meklējumiem un talantu realizēšanu.
“Zem katra kapakmens dus mīlestība. Daudz mīlestības. Mirkļi, kas liek zaudēt līdzsvaru visai dzīvei. Cieši sadotas rokas uz parka soliņa. Vecāku acis, pievērstas tikko dzimušajam bērnam. Tik stipra draudzība, ka nemaz nevajag kaislību. Divi augumi, kas atkal un atkal saplūst vienā. Mīlestība. Tas ir tikai vārds. Tomēr tas ietver tik daudz. Beigās svarīga ir tikai mīlestība. Vai tu mīlēji pietiekami stipri?”
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
