Paaudžu satikšanās dzīvē un nāvē
“Patiesībā šī grāmata ir par satikšanos, nevis par nāvi. Par to, kā šeit un tagad lemts satikties trim paaudzēm ar pilnīgi atšķirīgu dzīves pieredzi un skatu uz pasauli. Tāpēc nav brīnums, ka tikšanās ir gan traģiska, gan komiska, gan absurda vienlaikus. Tāpat kā nav brīnums, ka dažiem tā varbūt ir pēdējā. Tikai viņi to pagaidām nezina.
Un vēl – šī grāmata ir par izdzīvošanu. Par tiem, kam vajadzēja palikt dzīviem, neskatoties ne uz ko, lai palīdzētu Latvijai atgūt neatkarību. Tiesa, vēlāk daudzi no viņiem šai valstij kļūs lieki un nevajadzīgi. Bet tie, kas pēc gadiem trīsdesmit sauks viņus par komunistiem vai čekistiem, tobrīd nemaz vēl nebūs dzimuši vai būs pārāk mazi, lai ietekmētu notiekošo. Tagad viņi izauguši, bet paaudze, kas izdzīvoja, aiziet. Tāda nu reiz ir pasaules kārtība. Un neviens no mums pašlaik nezina, vai tie, kas nāks viņu vietā, izrādīsies gudrāki, godīgāki, stiprāki, šķīstāki. Tas ir jautājums, uz kuru var atbildēt vienīgi LAIKS, nevis cilvēki,” tā savu jaunāko stāstu krājumu “Bēres ar priekšapmaksu” raksturo tā autors latviešu rakstnieks un žurnālists Aivars Kļavis.
“Stāstu krājumos risinātas jaunatnes dzīves un atsvešināšanās problēmas, akcentējot cilvēka nerealizētās iespējas. Aprakstu grāmatās pievērsies nepilngadīgo noziedzības cēloņiem,” tā divos teikumos A.Kļavi raksturo literatura.lv.
Atceros, ka es A.Kļavja stāstus sāku lasīt astoņdesmitajos. Pārcilāju grāmatplauktu un atradu 1984. gadā izdoto krājumu “Satikšanās spogulī” un 1989. gadā publicēto “Mans nams”. Lai gan nezināms recenzents uz viņa jaunākā stāstu krājuma “Bēres ar priekšapmaksu” aizmugurējā vāka apgalvo, ka šī ir labākā autora stāstu grāmata par mūsdienu kaislībām un pretrunām, mūžīgo sapni par cilvēcību un alkām pēc mīlestības, atļaušos nepiekrist un teikt, ka man patīk visi A.Kļavja stāsti.
Vienmēr esmu apbrīnojusi autora spēju vienā īsā stāstā aptvert visu cilvēka dzīvi un izdarīt to tā, lai pēc katras grāmatas lasītājam vēl ilgi sekotu “pēcgarša” – to tēli ir spilgti un atmiņā paliekoši. Piemēram, stāsts “Vārna” (Monologs no viņpasaules) par meiteni, kura nomira, iedzerot etiķa esenci, un, pārvērtusies par vārnu, katru dienu sēdēja kokā, skatīdamās uz savu māju un vērodama māti. “Es varēju kļūt par jebko… Par kadiķa zaru mūsu dārzā, vēja dzītu mākoni debesīs vai pēkšņi no zemes izaugušu akmeni. Bet es kļuvu par vārnu. Par parastu pelēku vārnu. Tāpēc mēs esam un vienmēr būsim tepat līdzās. Tāpat kā viss, ko cilvēks savā mūžā sastrādājis. To var aizmirst, bet nevar padarīt par nebijušu.” A.Kļavis savā jaunākajā stāstu krājumā turpina jau agrāk iesākto tēmu par cilvēka atbildību pašam sev un savam laikam, par to, kā paaudzēm saslēgties ciešāk un vienotāk.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
