Kaķi tīģeru ādās
Rakstnieks Jānis Joņevs atzinību un popularitāti ieguva ar romānu “Jelgava 94”, kas iznāca pirms septiņiem gadiem. Romāns tulkots vairāk nekā desmit valodās, un pēc tā motīviem veidota arī Jāņa Ābeles režisētā filma ar tādu pašu nosaukumu.
“Tīģeris” ir J.Joņeva otrā grāmata, tajā apkopoti 16 stāsti, kuru pamatlīnija lielā mērā ir cilvēku iztēles un realitātes attiecības. Stāstos tīģeris ir kā simbols, kas pievērš uzmanību tam, ka nereti cilvēku vēlmes krietni atšķiras no ikdienas darbībām.
Grāmatas redaktore literatūrkritiķe Ieva Kolmane saka: “Ja gribi, nosauc par tīģeri to, kas Joņevam, visticamāk, ir sen pasaulē un katram pazīstams dēmons – tas, kas par sevi liek manīt arī miega un nomoda sapņos, nereti lieliski spilgtos.”
“Tīģera” stāstu pamatlīnijas veido ikdienišķu dzīves situāciju sirreāli pavērsieni. Piemēram, galvenā varoņa gājiens uz darbu vai veikalu, kas aizved Aizspogulijas cienīgos notikumos. Stāstu radītā pasaule, tās varoņiem pašiem negribot vai nemanot, atklājas sašķobītās realitātes ainās, kas rada izbrīnu un rosina pārdomas.
Autors spēlējas gan ar vēsturisko laiku, gan ģeogrāfiskām vietām, kur, par spīti nepiemērotībai, tiek pieminēta arī Jelgava un Lielupe. Dažbrīd šķiet, ka viņš līdzīgi kā vecais vīrs no stāsta “Spēle” maisa universu kā sīpolu zupu. Un tad kāds NLO pētnieks “Ceļojuma” džungļos sastopas ar dīvainu sektu vai “Komponistā” absolūti nemuzikāls cilvēks rada valdzinošus skaņdarbus, tos uzzīmējot. Situācijas ir absurdas un vienlaikus diezgan sadzīviskas un ticamas. Kāpēc gan lai tā nevarētu nenotikt?
Lielākoties stāstu galvenie varoņi ir vienkārši cilvēki, kas tiek ierauti savas iztēles, sapņu vai slēptāko vēlmju konstruētās norisēs, ko dažbrīd vēro no malas, cenšas atšķetināt, izteikt teorijās vai metodēs. Piemēram, stāsta “Teorija” varonis jau no mazotnes ir meklējis veidu, kā pārvaldīt Visumu, liekot sapņiem pārvērsties īstenībā. “Tagad es sapratu, ka varu valdīt pār pasauli. Tas ir, pār pusi no tās. (..) Pasaules darbības pirmais princips – notiek tikai negaidītais.” Un pēc brīža jau: “Pasaules darbības otrais princips – notiek tikai gaidītais. Taču tai mirklī, kad to negaida. Uzreiz redzams, ka metode ir diezgan piņķerīga.”
Vairākos stāstos ir pausta nojausma par to, ka tveramā realitāte nav uzticama. To ir jāmēģina atminēt, bet vienlaikus arī jāļauj notikt, jo tā kaut kādā mērā ietver noteiktu sapņu īstenošanos. Stāstu galvenais motīvs ir nomoda sapnis, kas piepildās pavisam negaidītā veidā. Personāži it kā cenšas atrast pareizo sapņošanas tehnoloģiju, spēju izsapņot citu realitāti.
Lielākoties pārmaiņas notiek ārēji, pārvēršas nevis varoņa iekšējā, bet ārējā pasaule. Turklāt pārmaiņas nereti ir musinošas un dīvainas. Stāstā “Kāja” varonis, atbrīvojies no savām bailēm un kompleksiem, rīkojas tā, kā vienmēr to ir vēlējies. Tomēr tas, ka viņš nespēj savu rīcību pieņemt un kontrolēt, rada pašam izbrīnu un pat šoku.
Tīģeris ir tas, kas mēs katrs gribētu būt. Iekšējais dēmons, kas neliek mieru un paģērē atkal un atkal atgriezties pie tik neērtā jautājuma – vai es nodarbojos ar to, ko dzīvē vēlos darīt? Un kas īsti ir tas, ko tiešām vēlos?
Varbūt mēs patiesībā esam kā kaķi, kas sapņo, ka ir kā tīģeri? Par to savā ziņā liecina arī vāka zīmējums. Stāstu varoņi sapņo nebūt tie, kas viņi ir. Un, kad tas piepildās, viņi par to brīnās vai cenšas atminēt darbības mehānismu.
Taču, kā teica gudrais no stāsta “Teorija” otrās daļas, tikai aizmirstot savas neīstenotās vēlmes, cilvēks var būt visvarens. Galvenais ir nedomāt par tīģeriem. “Tagad es sapratu šo stāstu! Jā, tā ir taisnība. Mani tīģeri ir mani sapņi. Ja es tos savaldīšu, es būšu visvarens. Man nevajadzēs vairs neko. Es domāju par acu nakts mežā liesmojošu zvēru, par murrāšanu, no kuras aizkrīt ausis. Bet vajadzētu taču nedomāt.”
