Normālu cilvēku mīlestība
“Sallija Rūnija ir dāvājusi mums aizraujošu 21. gadsimta mīlasstāstu un apliecinājusi sevi kā vienu no izcilākajām jaunajām rakstniecēm angliski runājošajā pasaulē,” par grāmatu “Normāli cilvēki” teikts vienā no tajā publicētajām atsauksmēm. Tomēr, lai jūs nemulsina apzīmējums “mīlasstāsts”. Ja domājat, ka grāmata ir viena no daudzajām lubeņu klāstā (nenoliedzot, ka savu reizi gribas palasīt arī kaut ko tādu), tā īsti nebūs gan. Lai arī stāsts pamatu pamatā patiešām ir par mīlestību, taču vai gan par to nav lielākā daļa romānu lielākā vai mazākā mērā.
Konels un Meriana ir uzauguši mazā pilsētiņā Īrijas rietumos, taču tā arī ir viņu vienīgā līdzība. Konels skolā ir populārs puisis, bet Meriana ir savrupniece. Taču, kad abi uzsāk sarunu – neveiklu, bet aizraujošu –, aizsāksies kaut kas tāds, kas mainīs viņu dzīvi, – stāsts par abpusēju valdzinājumu, draudzību un mīlestību. Kopš Konela un Merianas pirmās sarunas ir pagājuši vairāki gadi, un lasītājs vēl aizvien ir kopā ar abiem romāna varoņiem, kuri, mēģinot palikt šķirti, katru reizi no jauna saprot, ka nespēj dzīvot viens bez otra.
“Pēc sarunas virtuvē, kur Meriana bija pateikusi, ka Konels viņai patīk, viņš sāka nākt uz Merianas māju biežāk. Ieradās agrāk, lai māti pēc darba aizvestu mājās, un gaidīja dzīvojamā istabā, necik daudz nerunādams, vai stāvēja pie kamīna, rokas sabāzis kabatās. Meriana nekad nejautāja, kāpēc viņš nāk šurp. Abi mazliet papļāpāja vai arī runāja viņa, un viņš māja ar galvu. Konels ieteica Merianai izlasīt “Komunistiskās partijas manifestu”, viņai tas patikšot, un piedāvājās uzrakstīt nosaukumu, lai viņai neaizmirstos. Es zinu “Komunistiskās partijas manifesta” nosaukumu, viņa sacīja. Viņš paraustīja plecus, okei. Un pēc mirkļa smaidot piebilda: tu centies tēlot pārākumu, bet droši vien nemaz neesi to lasījusi. Merianai uznāca smiekli, un viņš smējās tāpēc, ka smējās viņa. Smiedamies abi nespēja paskatīties viens uz otru un bija spiesti skatīties istabas kaktos vai grīdā.”
Tā viņu attiecības neveikli sākas vēl skolas vecumā un nemanot pāraug un turpinās koledžā un universitātē, pašiem tās cenšoties aizstāt ar citām, lai atkal un atkal secinātu, ka tas nav iespējams.
“Mīlestība, sekss, skola, darbs, saziņas pārpratumi un melanholija – tas viss ir aprakstīts izcilā prozā, kas neizskaidrojamā veidā ir kodolīga un noslēpumaina reizē un vienlaikus rada sajūtu, ka aiz rakstītā norisinās kaut kas neietekmējams, kas mainās līdzīgi laikapstākļiem,” teikts vēl kādā no anotācijām, precīzi raksturojot grāmatas noskaņu. Lai arī sižetā nenotiek simtiem asu pavērsienu, tas ar precīzo un izteiksmīgo valodu notur uzmanību līdz pašām beigām. Noteikti šeit jānovērtē arī Silvijas Brices tulkojums latviešu valodā, kurā nepazūd šim darbam tik nozīmīgais izteiksmes veids.
Sallija Rūnija (Sally Rooney), īru rakstniece, ir preses izdevumos publicētu divu romānu un vairāku stāstu autore. 2018. gadā saņēmusi “Sunday Times/PFD” Gada jaunā autora balvu. Romāns “Normāli cilvēki” ieguvis daudzas nozīmīgas literārās godalgas, tostarp “Costa” Gada romāna balvu.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
