Vācu kriminālintriga Anglijas ārēs
Šarlote Linka ir 1963. gadā Frankfurtē pie Mainas dzimusi rakstniece, kas tiek uzskatīta par vienu no veiksmīgākajām mūsdienu vācu rakstniecēm. Visi autores līdz šim izdotie darbi ieņēmuši vācu bestselleru sarakstu pirmās vietas, un lielākā daļa no tiem ieguvuši arī starptautisku atzinību. Rakstnieces darbus iecienījuši arī latviešu lasītāji, un tulkoti daudzi viņas romāni. Arī es esmu lasījusi vairākas Š.Linkas grāmatas, lai gan nevaru apgalvot, ka šī autore būtu manu mīļāko rakstnieku sarakstā. Tomēr jāatzīst, ka viņas grāmatas lasās labi un sižeti ir gana intriģējoši.
“Kad grāmatu biju izlasījusi līdz pusei, man bija grūti nolikt to malā, un otro pusi es izlasīju vienā piegājienā. Autore virza lasītāju pa maldu takām, un īsti nevar uzminēt, kurš ir slepkava. Katrā ziņā es biju ļoti pārsteigta, jo turēju aizdomās citu cilvēku. Aizraujošs, satriecošs romāns,” teikts vienā no atsauksmēm par grāmatu.
Es gan īsti nevaru pievienoties apgalvojumam, ka galīgi nebūtu nojaušama versija par īsteno vainīgo kriminālsižetā. Zināmas aizdomas man bija radušās, tiekot romānam aptuveni pusē, tomēr tas nemazināja interesi izlasīt to līdz galam.
Romānā “Cietsirdīgās spēles” sižets vēsta par situāciju, kad Ziemeļanglijas tīrelī tiek atrasts pirms gada pazudušās Saskijas Morisas līķis. Neilgi pēc tam bez vēsts pazūd vēl viena meitene, arī četrpadsmit gadus veca. Skārboro policija ir sacelta kājās. Vai ir uzdarbojies tas pats noziedznieks? Medijos ātri izplatījušies minējumi par Tīreļu Killeru palielina spiedienu uz Kriminālizmeklēšanas nodaļas galveno inspektoru Kalebu Heilu. Kriminālpolicijas seržante Keita Linvila no Skotlendjarda uzturas tajā apkārtnē, lai pārdotu savu vecāku māju. Viņa nejauši iepazīstas ar pazudušās Amēlijas izmisušo ģimeni un ne gluži labprātīgi kļūst par izmeklētāju drāmā, kurai nav ne sākuma, ne beigu. Un tad piepeši atkal pazūd viena meitene, tieši no pansijas, kurā apmetusies seržante Keita.
“– Vai jums ir zināmas varbūtības bezvēsts pazudušu cilvēku gadījumos? – Debora jautāja. Viņa manīja, ka izklausās agresīva. Deborai šķita, ka viņa tūlīt eksplodēs, viņa gribēja tikt mierināta, un vienlaikus viņai bija sajūta, ka pārējie neuztver nopietni to, ko steidzami vajadzētu uztvert nopietni. Keita pamāja ar galvu. – Esmu kriminālpolicijas seržante “Metropolitan” policijā. – Ak tu mīļā pasaulīt! – Džeisons pārsteigts iesaucās. – Tas taču ir Skotlenjards! – Skotlenjards? – Debora spalgi atkārtoja. – Vai jūs tad, lūdzu, varat tūlīt… Keita viņu pārtrauca. – Šajā lietā es neko nevaru darīt, jo neesmu tiesīga. Taču es pavadīšu jūs uz policiju, ja vēlaties. Mēs uzrakstīsim iesniegumu. Tomēr uzreiz netiks veikti visi iespējamie pasākumi, jo ir pārāk daudz citu skaidrojumu, kāpēc jūsu meita varēja pamest auto un acīmredzot arī stāvlaukumu.”
Lai arī Keita ir cieši apņēmusies neiesaistīties izmeklēšanā, kurā viņa nav tiesīga iesaistīties, kā jau nojaušams, tas viņai, protams, neizdodas. Un tieši viņa ir tā, kas pamazām arvien vairāk atšķetina pazudušo meiteņu stāstu, kurā slēpjas ne viena intriga vien.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
