Kamēr mēs šo spēli spēlējam
“Mēs pašlaik piedzīvojam nevis vienkāršu tehnoloģisko revolūciju, ko veido jauni priekšmeti, bet gan pieredzam garīgas sacelšanās rezultātus. Tiem, kuri šo sacelšanos aizsāka – no interneta pionieriem līdz “iPhone” izgudrotājam –, nebija skaidra un konkrēta plāna, toties bija aizraujoša un neprātīga iecere: panākt, lai vairs nekad neatkārtotos tādas traģēdijas kā 20. gadsimtā. Nost ar robežām, nost ar visādām politisko un intelektuālo priesteru kastām! Un patiesība – cilvēkam viens no analogās pasaules dārgākajiem jēdzieniem – piepeši kļūst izplūdusi, mainīga, nepastāvīga. Problēmu risināšana tiek padarīta par partijām spēlē, kas paredzēta pieaugušajiem, kuri vienlaikus ir bērni. Jo šī ir Spēle, The Game,” tā par Alesandro Bariko grāmatu “Spēle” teikts tās aprakstā.
Tā noteikti nav grāmata katram un arī ne ikvienam brīdim – jāspēj iedziļināties autora domā, jāvar uztvert nebūt ne vienkāršos teikumos paustā ideja.
“Par romāniem, kuri vērienīgi izstāsta realitāti, atspoguļojot visas tās šķautnes, mēdz lietot izteicienu “romāns–pasaule”, savukārt šī grāmata ir “eseja–pasaule”. Šajā grāmatā A.Bariko ir iejuties historiogrāfa, antropologa un pat kartogrāfa lomā, uzņemdamies pētniecības un rekonstrukcijas darbu, kura apjoms ir patiešām neaptverams. Uzrakstīta kā atšifrēšanas liecība, kas lielā mērā adresēta nākamajām paaudzēm, nevis laikabiedriem, “The Game” piedāvā arī grafiski hronoloģisku, hierarhisku un ģeogrāfisku struktūru digitālajiem izgudrojumiem, kas pēdējo trīsdesmit gadu laikā pārvērtuši mūsu dzīvi,” pausts vienā no grāmatas anotācijām.
Ja arī jums nedod mieru mūsdienu pasaules digitalizācija un gribas rast izskaidrojumu lietu norisei, šī grāmata būs īstā lasāmviela. Piemēram, Alesandro Bariko liek aizdomāties par digitālās pasaules spēju piefiksēt visas realitātes nianses: “Digitālajai pasaulei, iespējams, piemīt kāds trūkums: tā nespēj piefiksēt visas realitātes nianses: realitāti tā fiksē pārlēcieniem – pa druskai ik pa brīdim: citiem vārdiem sakot, rādītājs pa zvanu torņa pulksteņa ciparnīcu pārvietojas nepārtrauktā kustībā un aizpilda katru laika mikromirkli, un tāpat arī dzīvsudrabs, termometrā mainīdams tilpumu, aizpildīja katru temperatūras mikrolīmeni, turpretī jūsu digitālais pulkstenis tā nedara, varbūt tas jums skaita sekundes, varbūt arī sekunžu desmitdaļas un simtdaļas, bet tad kādā mirklī tas pārtrauc skaitīt un pārlec pie nākamā cipara, un tur pa vidu paliek kāda pasaules daļiņa (bezgalīgi maza), kuru digitālā sistēma pa ceļam pazaudē.”
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
