Gileādas notikumu liecinieces
Mārgareta Atvuda (1939) ir viena no ievērojamākajām mūsdienu kanādiešu rakstniecēm, vairāk nekā 50 daiļliteratūras darbu – romānu, dzejas un literatūrkritikas eseju – autore. Saņēmusi daudzas literārās balvas, to vidū Bukera, Artura Č.Klārka, Franca Kafkas, Vācu grāmattirgotāju savienības Miera balvu, kā arī ASV PEN kluba balvu par mūža ieguldījumu. Ņemot rokās grāmatu, šāds sasniegumu uzskaitījums, protams, liek aizdomāties, ka romāns diez vai būs kāds pavirši uzskricelēts garadarbs. Savu kvalitātes latiņu latviešu lasītājiem, protams, sola arī tulkotājas Silvijas Brices vārds
Pirms sākt lasīt romānu “Liecinieces”, uz vāka izlasu, ka tas ir romānā “Kalpones stāsts” atainoto notikumu turpinājums. Man gan tas neko īpaši neizsaka, jo tādu neesmu lasījusi. Turpat paskaidrots, ka “Kalpones stāsts” tiek uzskatīts par mūsdienu literatūras klasiku un atgriezies bestselleru sarakstos tajā laikā, kad par ASV prezidentu tika ievēlēts Donalds Tramps un kalpones kļuva par simbolu cīņai par sieviešu līdztiesību.
Uz grāmatas vāka šoreiz nav tāda kā sižeta līnijas ieskicējuma, kā tas visbiežāk mēdz būt, lai ieinteresētu lasītāju. Te bez autores sasniegumu apraksta lasāms: “Mūsu kopējais laiks tūlīt sāksies, manu lasītāj. Iespējams, tu uzlūkosi šīs manas lapas kā trauslu dārgumu lādi, kas jāatver ārkārtīgi piesardzīgi. Iespējams, tu tās saplēsīsi vai sadedzināsi: ar vārdiem tā notiek bieži. Tev rokās ir bīstams ierocis, pielādēts ar triju Gileādas sieviešu noslēpumiem. Viņas riskē ar dzīvību tevis dēļ. Mūsu visu dēļ.” Izklausās diezgan mistiski.
Jau kādu trešdaļu romāna pieveikusi, sāku apjaust, ka kaut kas Gileādas un tajā valdošās valsts iekārtas aprakstā man šķiet pazīstams, kaut kur jau piefiksēts. Tad atceros, ka esmu redzējusi pāris sērijas no pajauna seriāla, kas tiek uzņemts vēl joprojām, – “The Handmaid’s Tale” jeb “Kalpones stāsts”. Lasot romāna un autores pieredzes aprakstu, tas man atmiņā neatausa.
“Kalpones stāstā” vēstīts par Zemfredu, kura ir kalpone un dzīvo Gileādas republikā. Reizi dienā viņa drīkst atstāt sava saimnieka mājas, lai dotos iegādāties pārtiku. Reizi mēnesī viņai ir jāatguļas uz muguras un jācer, ka saimnieks spēs padarīt viņu grūtu, jo laikmetā, kad dzimstība iet mazumā, Zemfredas un citu kalpoņu galvenā vērtība ir viņu spēja dzemdēt bērnus. Taču Zemfreda vēl atceras laiku, kad viss bija citādi. Laiku, kad viņa mīlēja savu vīru un meitu, kad viņai bija darbs un pašai savi iztikas līdzekļi, kad viņai vēl bija atļauts mācīties.
“Lieciniecēs” Gileādā darbojas jau pavisam citas personas, bet iekārta gan ir tā pati. Taču, lai jūs nemulsina, ja nav lasīts “Kalpones stāsts”, – šis romāns ļoti labi uztverams arī bez iepriekšējās grāmatas zināšanām.
Starp citu, “Kalpones stāsts” pirmo reizi izdots pasen – 1985. gadā – un kopš tā laika piedzīvojis neskaitāmus atkārtotus izdevumus. Pēc šīs grāmatas motīviem ir uzņemta filma, iestudēta opera un balets, vairākas teātra izrādes un radiouzvedumi.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
