Ko tev nozīmē upuris 2117?
“Attālums no kafejnīcas, kur sēdēja Žuans, līdz rotaļās aizņemtajiem bērniem pludmalē bija pavedinoši niecīgs. Mazāk nekā minūtes laikā viņš varētu paskriet garām saules pielūdzējiem, mesties ūdenī, panirt zem putojošiem viļņiem un veikt dažus ātrus un izšķirošus elpas vilcienus. Pludmales drudžainajā aktivitātē neviens neievērotu sajukušu puisi, kurš metas ūdenī ar visām drēbēm. Un mazāk nekā simt sekunžu laikā viņš varētu atstāt dzīvi aiz muguras,” tādas domas vilina spāņu žurnālistu Žuanu Jusi Adlera-Olsena jaunākās grāmatas “Upuris 2117” sākumā. Nedz pats Žuans, nedz lasītāji nenojauš, ka jau vēlāk romāna sižetā vairāk par visu viņš gribēs izdzīvot. Lai gan – nē, būs mirkļi, kad spīdzināšana sasniegs tādus apmērus, ka viņš labāk gribēs nomirt. Taču Žuans nav grāmatas nosaukumā minētais upuris numur 2117. Upuris numur 2117 ir kāda veca sieviete – Leli. Tieši viņas fotogrāfija, kas publicēta pasaules medijos, tiešā veidā izmaina vairāku romāna personāžu dzīvi.
“Upuris 2117” ir astotā grāmata sērijā par Q nodaļu un Karla Merka izmeklētajām lietām.
Laikrakstos mirusī tiek nodēvēta vienkārši “upuris numur 2117” – viņa ir divi tūkstoši simt septiņpadsmitais bēglis, kas zaudējis dzīvību Vidusjūras ūdeņos. Tomēr trim cilvēkiem šī nāve nozīmēs kaut ko daudz vairāk, turklāt tā aizsāks virkni notikumu, kuri Merka vadīto Q nodaļu iemetīs ļoti bīstamas un vienlaikus ļoti personiskas lietas izmeklēšanā – lietas, kas ne tikai atsegs tumšus pagātnes noslēpumus, bet arī radīs nāves draudus nākotnei. Tā, piemēram, kādam pusaugu dānim “upura numur 2117” nāve kļūs par simbolu visam, ko viņš nicina, un vienlaikus arī par perfektu pamudinājumu ļauties sen gruzdošajām atriebības alkām: “Aleksandrs saknieba lūpas un pamāja ar galvu. Uz šo brīdi viņam bija tūkstoš deviņsimt septiņdesmit uzvaru. Viņš bija nogalinājis vairāk nekā divdesmit tūkstošus pretinieku un, ja sēdētu te visas diennakts stundas, tad noteikti tiktu tālāk un sasniegtu savu mērķi ar divtūkstoš simt uzvarām salīdzinoši īsā laikā. Un tas viss solidaritātē ar anonīmo upuri fotogrāfijā pie sienas – numur 2117. Kad beidzot būs sasniedzis šo neaptveramo uzvaru skaitu, viņš izies no istabas un atriebs veco sievieti un visas šausmas, ko pats piedzīvojis, tādā veidā, ka to nu nevarēs pārprast. Aleksandrs palūkojās uz pretējo sienu, kur bija pakāris samuraja zobenu, ko bija mantojis no vectēva un uzasinājis tolaik, kad “PlayStation 2” konsolē spēlēja “Onimusha”. Drīz viņam radīsies izdevība to izmantot.”
Savukārt Gālibam, bēdīgi slavenā Abu Graibas cietuma brutālajam spīdzinātājam, šī nāve ir gadiem ilgi plānota terorakta pirmais posms, bet Asadam “upuris numur 2117” ir saikne ar viņa sen zaudēto ģimeni un noklusēto pagātni.
Sižeta līnija ir savīta pamatīgi, vietām radot mazliet nerealitātes sajūtu, tomēr gana meistarīgi, lai grāmatu būtu grūti nolikt malā un pieķertos mājās darāmajiem darbiem.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
