Stāsti baltā kleitā
“Deviņas sievietes, deviņi stāsti. Un – deviņas drāmas, bet bez melodramatiskām putām un sentimentālas jūteļošanās. Ingai Ābelei piemīt reti sastopamais talants neliela apjoma tekstā izstāstīt vairāk, nekā tajā ir izlasāms. Viņa raksta par gluži ikdienišķu un mums visiem pazīstamu esamību, taču tā slēpj bezdibenīgus dziļumus, un, ja tie tiešām ir bezdibenīgi, šajās dzīlēs atrodams viss – gan esamības prieks, gan esamības šausmas, turklāt abas šīs substances tik cieši saaugušas kopā, ka nav izšķiramas. Aiz nākamā krustojuma var gaidīt nāve, tomēr dzīve bez saullēkta nav iespējama. Bet sapņos šīs sievietes skata sevi baltā kleitā. Varbūt tā ir kāzu, varbūt – mirstamā kleita, un apokalipse ir iespējama jebkurā mirklī, jebkurā vietā, jebkurā prātā,” par stāstu krājumu “Balta kleita” tās anotācijā raksta Guntis Berelis.
Man ārkārtīgi patika Ingas Ābeles romāns “Duna”, lai gan tā darbība cieši bija saistīta ar Rīgas hipodroma vēsturi, ko diez vai varētu pieskaitīt man ļoti interesējošām jomām. Tomēr tas bija uzrakstīts tik dzīvi un ievelkoši, ka lasīju tiešām ar interesi. Lai arī neesmu pārāk liela īso stāstu cienītāja, tieši Ingas Ābeles stāstus rokās ņēmu ar interesi, jau paredzot, ka tie būs man saistoši.
Un var tikai piekrist Guntim Berelim – Ābeles stāsti ir it kā ikdienišķi, visiem mums atpazīstamas situācijas iezīmējoši, tomēr tik piepildīti starp rindām domājamu domu kā reti kurš garāka izmēra darbs. Katrs stāsts ieved kādas sievietes un viņai tuvo (dažkārt tuvie ir visīstākie svešinieki) dzīvēs. Tie ir stāsti, kas norisinās tepat – mums blakus. Un sieviešu tēli ir teju taustāmi atpazīstami mūsu dzīvēs.
“Stāsts par maldu ir stāsts par plecīgu liela auguma sievieti platiem gurniem un gariem svārkiem, stāsts par sievieti kā ķēvi vai sievieti kā valzivi plūdenām kustībām, kuras svārku ēnā allaž šaudās mazs bērniņš kā kumeliņš, kā mailīte. Smagi šķeldama gaisu, viņa iet mūsmājās no darba pie darba, gatavo pusdienas un pieskata saimniecību, bet tad pēkšņi viņas vairs nav un nav divpadsmit dienu. Es jūtu, ka ir noticis kas nelāgs, ņemu pienu un kartupeļus, un eju uz autoostu, lai izpētītu, kā tikt uz to sasodīto Laimuižu pasaules malā. Bet autoostā atbild, ka sakarā ar valsts budžeta samazinājumu pasažieru pārvadājumiem no 5. septembra ir slēgti reisi uz pasaules malu. Man atliek vien aizņemties auto un izdarīt neatļautu gājienu ar zirdziņu. Zinu, ka mūsu spēle neļauj negaidīti ierasties. Bet reisi ir slēgti, un ierodos un redzu. Apgaismota galva, piere, rokas. Visapkārt zemes krāsa – māla sārtā, bronzā vizošā – arī ap Maldas dziļi dobuļos iekritušajām acīm. Un caur logu pelēka gaisma uz viņas pieres.”
Vēlos izlasīt arī citus Ingas Ābeles darbus, kas izdoti iepriekš. Diemžēl ikdienas skrējienā vēlamo lasāmo grāmatu saraksts paspēj izaugt nebeidzamā garumā daudz ātrāk nekā no otra gala sarukt. Tomēr ceru, ka atvaļinājums kādreiz ļaus šo domu piepildīt.
