Zeltains miežu lauks
1933. gada rudens ir visskaistākais, ko Edija Meitere spēj atcerēties, lai gan Pirmā pasaules kara ēna joprojām gulst pār laukiem ap viņas mīļotajām mājām – Gobu fermu.
Kad no Londonas ierodas dzirkstošā Konstance Ficallena, lai ievāktu materiālus un rakstītu par gaistošām lauku tradīcijām un ticējumiem, viņa ieinteresējas par četrpadsmitgadīgo Ediju un izrāda tai laipnību un uzmanību, kādu meitene iepriekš nav piedzīvojusi.
Tomēr aiz pievilcīgās svešinieces ārienes slēpjas kas vairāk. Tuvojoties ražas laikam, aug arī apkārtnes iedzīvotāju spriedze, un Edijai ir jāatrod veids, kā uzticēties savai iekšējai balsij un paglābties no nelaimes.
“Jo lauki ir mūžīgi, mūsu dzīve ir vienīgā lietu kārtība, un es darīšu visu, ko vajadzēs, lai to nosargātu,” teic Edija. Vai viņai tas izdosies, uzzināt var grāmatas beigās. Romāna noslēgums ir negaidīts un pat traģisks, taču, ņemot vērā pagājušā gadsimta 30. gadu Anglijas vēsturisko fonu, tradīcijas un patriarhālo vidi laukos, – visai likumsakarīgs.
Grāmata ir uzrakstīta kā četrpadsmitgadīgas meitenes, kura tikai sāk iepazīt sevi un pasauli, vēstījums par dzīvi laukos – skarbo ikdienu, smago darbu, ilgām pēc garīguma un to, kā pārlieka pieķeršanās dzimtajai vietai var pārvērsties par kaut ko draudīgu. Tur ir gan pirmais sekss, gan krietna deva māņticības un mistikas, kā jau tas laukos piedienas.
Zeltains miežu lauks ir kā lauku dzīves simbols: “Un zeltains miežu lauks prot sirdi sasildīt, Kad pilnas miežu vārpas zem asas izkapts krīt…” skan dziesma, ko meitenei dzied vectēvs, kurš to mantojis no daudzajām aizmirstajām paaudzēm.
Taču, manuprāt, grāmata ir par ko citu – kā ir būt gudrai un citādai meitenei laukos. Tas nozīmē atstumtību, vientulību, neaizsargātību, klasesbiedru izsmieklu un apkārtējo flegmatisko un praktisko lauksaimnieku neizpratni, kā dēļ jūties nevērtīga. Kādreiz lielākais sods savādniekiem bija izraidīšana no ciema, arī Edija tiek savā veidā no tā izraidīta un tikai vecumdienās var atkal atgriezties.
Lasot šo grāmatu, atcerējos savu laukos pavadīto bērnību, kur netrūka līdzīgu izjūtu tām, ko romānā piedzīvo Edija, mammas un abu vecomammu purpināšanu par skuķi, kas mūždien degunu grāmatā iebāzis, un tāda jau par kārtīgu saimnieci nekļūšot. Un kilometriem garās sovhoza biešu vagas, kas pašas nu nekādi neravējās.
Lai gan zinu Īrijas laukus, nebija grūti iztēloties romānā aprakstīto Anglijas ainavu ar mazajiem lauciņiem un dzīvžogiem starp tiem. Tāpat šovasar Īrijas laukos izdevās ieraudzīt vecu zemnieku māju ar niedru jumtu. Šis un tas par turienes lauku dzīvi redzēts muzejā. Autores lauku dzīves apraksti ir precīzi, lai gan grāmatas pēcvārdā viņa min, ka romāna tapšanā ir izmatojusi angļu lauku dzīves muzeja darbinieku atbalstu.
Melisa Harisone ir angļu rakstniece, romānu un stāstu autore. Viņa raksta arī laikrakstiem “The Times” un “The Guardian” un darbojas radio un televīzijā. Par saviem darbiem saņēmusi vairākas literārās godalgas, tostarp 2019. gada Eiropas Savienības literatūras balvu par romānu “Zeltains miežu lauks”.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
