Māmuliņas ķeizarienes pēdējā stundiņa
“Voltērs lietuviešu bajāres Martas Skavronskas – cara Pētera I sievas un Krievijas pirmās imperatores Katrīnas I – dzīvi ir raksturojis kā “visneticamāko stāstu par XVIII gadsimta Pelnrušķītes augšupceļu,” vēsta grāmatas pieteikums, solot, ka tas ir stāsts par Austrumu un Rietumu kultūru un mentalitāšu sadursmi toksiskā laulībā. Stāsts par laiku un vardarbību. Par psiholoģisku un alkohola atkarību, par sašķeltām personībām, kas sevi pārrada no jauna, par postošu karu un par sapņiem, kas dzemdina nemirstīgu skaistumu. Kristinas Sabaļauskaites romāns “Pētera imperatore”, protams, nav nekādi vēsturiski autentiskie memuāri, bet īpaši jau lasītājiem, kuri pazīst viņas daiļradi no romāna četrās daļās “Silva rerum”, noteikti nav šaubu, ka vēsturisku precizitāšu tajā vienalga būs daudz.
Pulkstens sit deviņi. Sākas imperatores mūža pēdējā diennakts. Un no mirstoša ķermeņa dziļumiem reālajā laikā un pirmajā personā tiek stāstīts Viņas Stāsts, Viņas Vēsture: pavisam citāda nekā vīriešu sarakstītajās vēstures mācību grāmatās. Piecu gadu vecumā kļuvusi par bāreni, jaunībā pieredzējusi kalpones, veļasmazgātājas, karagūsteknes un seksa verdzenes likteni. Kļuvusi par lietuviešu izcelsmes favorīta Aleksandra Menšikova slepeno mīļoto, pēcāk – par viņa labākā drauga Pētera I mīļāko un sievu. Starp diviem lietuviešiem un Krievijas caru jau kopš paša sākuma pulsē sprieguma piesātināts mīlestības un draudzības trīsstūris, kas rada nemitīgas šaubas: kurš ar kuru manipulē, kurš ir upuris, kurš – pavedinātājs, kurš – savedējs? Un rodas arī jautājumi – kā likteni nosaka vara, un vai tā ir pasaka vai traģēdija?
Par laimi vai nelaimi, pirms ķerties klāt grāmatai, biju izlasījusi žurnālā “Ir” gan interviju ar meistarīgo tās tulkotāju Daci Meieri, gan Andas Buševicas recenziju par grāmatu. Pēdējā atzina: “Ja “Pētera imperatore” jāsalīdzina ar “Silva rerum” panākumiem, tad jāteic, ka “Silva rerum” četros romānos autore man likās dzīvesgurdāka. Tetraloģijā pilnībā varēja izbaudīt mākslas zinātnieces erudīciju… “Pētera imperatorē” mani nokaitināja pārāk primitīvi, piezemēti mūsdienīgi zīmētā pasaules aina, pat zināms šovinisms.” Recenzijas autore arīdzan norāda, ka patiesībā par Katrīnas izcelsmi nav saglabājies neviens dokuments un nav droši pieņemams, ka viņa cēlusies no Lietuvas bajāriem.
Lai arī recenzija darīja mazliet piesardzīgu, romānā noteikti nevīlos. Kaut kā gluži intuitīvi man tas lasījās, nevelkot paralēles ar “Silva rerum”. Tāpat kā iepriekšējo romānu sērijā, izbaudot rakstnieces meistarīgo valodu, bet necenšoties salīdzināt ar to “Pētera imperatori”. Jauns darbs, cita noskaņa, citas izjūtas lasot. Kā, piemēram, šajā citātā no grāmatas: “Tu, Aleksandr, pratināts arī atzītos… Visu, ko vajag, atzītu… Pie mums pratināti atzīstas visi, tādu, kas neatzīstas, vienkārši nemēdz būt. Lai nu ko mēs Krievijā mākam, to nu patiešām mākam… Pratināt. Un, pat ja pratināšanas laikā nomirst, tik un tā atzīst, ko vajag, – no viņsaules pa taisno protokolā.”
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
