Vita Hermane, Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja
Norakstīt mēdz nolietotas, sabojātas, vairs neizmantojamas un nelabojamas lietas. Pēc tam tās izmet mēslainē, sadedzina, pārstrādā un iegādājas citas – jaunas un vērtīgas. Bet vai mēs šad un tad nenorakstām arī cilvēkus, pasludinot tos par bezcerīgiem, nekur nederīgiem un sabiedrībai kaitīgiem? Dažs aiziet bojā, cits nonāk kādā pāraudzināšanas iestādē, bet vēl kāds – traumēts, atkarību nomocīts, līdzcilvēku atstumts – mētājas pa dzīves padibenēm. Īpaši sāpīgi, ja tas ir bērns vai jaunietis, kam viss tikko sācies, bet ģimene un vide, no kuras viņš nācis, pārvelk skabargainu svītru viņa turpmākajai dzīvei. Vajadzīgs milzīgs spēks un citu atbalsts, lai spētu tai pārkāpt un neļautu norakstīt savu dzīvi.
Šādas pārdomas rodas, lasot Ilgas Raščevskas debijas romānu « », kas ietver ilgajos sociālās darbinieces gados sakrāto pieredzi – skarbu, bet līdz mielēm patiesu. Šī nav grāmata, ko palasīties pirms miega un ar pozitīvām emocijām noskaņoties jaunai dienai. Romāns liek domāt, kāpēc tā notiek, kāpēc dzīve tā sapiņķerējas, kāpēc vecāki spēj būt tik vienaldzīgi, aprobežoti, pat ļauni paši pret saviem bērniem. Grāmata nav nekāds ilgā pieredzē gūtu pamācību krājums, kaut arī pārdomu atkāpēs autore izsaka daudzas it kā pašsaprotamas, bet bieži vien piemirstas atziņas, piemēram: «Jādzīvo tā, kā vari, gribi un jūti. Sajūtot robežu, kad vairs nedrīksti ļaut dzīves straumēm tevi vienkārši nest līdzi! Mācoties peldēt pašam un cenšoties palīdzēt citam, kam spēka mazāk. Kamēr nav par vēlu…»
Visi romāna notikumi pārsvarā risinās kādā patālā, mazā Latvijas nostūrī Valdonē, un tajos iesaistītas četras šī pagasta ģimenes – katra ar savām nedienām, sāpēm, lielākām vai mazākām problēmām. Māras un viņas vīra Alda mājās valda netīrība, nolaidība un neiecietība, jo īsta darba nav nevienam no viņiem, bet šādā vidē aug dēli – Egmārs un Uldis, abi no Māras pirmā vīra. Pie kopīgas pudeles ar viņiem labprāt pasēž arī kaimiņi – Guntis un viņa kādreiz tik glītā un strādīgā sieva Sofija, kas laidusi pasaulē trīs bērnus, kuru likteņi izvēršas īpaši skarbi un traģiski. «Bērni nepiedzimst nežēlīgi un tādi nav līdz brīdim, kamēr izjūt nežēlību pret sevi. Bērni nepiedzimst bezkaunīgi, iebaidīti un nelaimīgi. Viņi nepiedzimst melīgi, melot viņi iemācās, lai izdzīvotu,» par šo secinājumu derētu padomāt gan vecākiem, gan pedagogiem, gan jebkuram no mums.
Taču izrādās, ka dzeršana, izlaidība un bezdarbs nav vienīgie ļaunumi, kas sagandē dzīvi, jo arī visnotaļ strādīgi cilvēki reizēm nespēj atšķirt, kas svarīgs un derīgs, kas bezvērtīgs un kaitīgs. Tā notiek ar Zentu, Visvaldi un viņu lolojumu – dēlu Zigismundu. Krietni ļaudis ir Elza un viņas vīrs Juris, taču arī viņi nedzīvo izolētā pasaulē, un citu ģimeņu problēmas savā ziņā ietekmē pašu un bērnu dzīvi.
Gan pieaugušo, gan bērnu likteņi met kūleņu kūleņus, sāpīgi ievainojot un negaidītās situācijās iesviežot, liekot lasītājam šausmās un izmisumā saspringt – kādus gan vēl ļaunus pārbaudījumus romāna varoņiem nāksies izciest un par kādiem grēkiem viņiem tas viss? Šī nav grāmata rudenīgām atvadām no vasaras, šī ir rūgtā un skarbi reālā dzīves īstenība. Romāna nobeiguma daļā autore gan atstāj arī kādu cerības gaismiņu, ka dažiem tomēr izdosies no dzīves muklāja izrauties, un tas, protams, priecē.
Pavērsimies apkārt, nebūsim tik egoistiski un neaprobežosimies vien ar savas dzīves problēmu risināšanu! Nebūsim vienaldzīgie, pasniegsim palīdzīgu roku sev tuvākiem un svešākiem cilvēkiem, lai viņi nekļūtu par «norakstītajiem»!
Sadarbībā ar grāmatu apgādu
«Zvaigzne ABC»
