Islandiešu krimiķis
“Skandināvu kriminālromānu rakstnieki, to vidū arī Irsa Sigurdardotira, ir slaveni ar to, ka šausmas, kas mājo viņu galvās un nonāk uzrakstītajos romānos, lasītājiem liek izbaudīt īstu baiļu katarsi. Scandinavian noir iekaro pasauli ne vien ar spilgtām, šausminošām detaļām, bet galvenokārt ar noziedznieka domāšanas atainojumu,” rakstīts par kādu no I.Sigurdardotiras darbiem. Nekas jau būtiski nav mainījies arī, ja runā par šo, par grāmatu “Caurums”.
I.Sigurdardotira (Yrsa Sigurðardóttir, 1963) ir islandiešu kriminālromānu rakstniece, kuras grāmatas tulkotas un izdotas jau vairāk nekā 30 valodās, kā arī novērtētas ar literārām balvām. Latviešu valodā par Huldara un Freijas kopīgi izmeklētajiem noziegumiem ir izdoti romāni “DNS”, “Sāga” un “Parāds”.
Bagāts investors tiek atrasts karājamies striķī senā soda izpildes vietā starp lavas laukiem. Pēc līķa apskates kļūst skaidrs, ka tā nav pašnāvība. Mirušā krūtīs ir iedzīta nagla, pie kuras ir aizķēries vairs tikai mazs papīra gabaliņš. I.Sigurdardotiras romānu ierastais varonis izmeklētājs Huldars tiek norīkots pārbaudīt mirušā dzīvokli. Tur viņš satiek Freiju un kādu mazu zēnu, kurš nemāk paskaidrot, kāpēc atrodas svešajā dzīvoklī. Tā kā netiek atklāta nekāda saikne starp bērnu un noslepkavoto vīrieti, Freijai un Huldaram jāapvieno spēki, lai atrastu mazā zēna vecākus, cerot paspēt laikā un atrast viņus dzīvus. Viņiem tiešām ir jāpasteidzas, jo, šķiet, zēna mātei drīz gaidāmas dzemdības. Kā jau tas arī mēdz būt šīs autores darbos, kuros viena no galvenajām varonēm ir psiholoģe Freija, liela nozīme ir tam, kā un ko izvilināt no mazā puisīša, kurš, šķiet, glabā sevī kādus noslēpumus, kurus neprot vai negrib atklāt.
“Ielikusi telefonu kabatā, viņa tuvojās veļas žāvēšanas statīvam, kas atradās pie loga. No rīta viņa uz tā uzkarināja divas trauku lupatas un noplukušu virtuves dvieli, bet tagad tur bija uzradusies Bārbija. Tā karājās tieši virs zemes, plastmasas kājas, kas bija izlietas tā, lai derētu augstpapēžu kurpes, stiepās uz leju kā parasti, bet tagad izskatījās, it kā lelle mēģinātu aizsniegt parketu, lai varētu nostāties uz kājām. Viņai ap kaklu bija aptīts kāds striķis, ko jaunākie bērni ar sajūsmu izmantoja, lai vilktu aiz sevis mašīnu, un tā gals bija piesiets pie statīva. Neviens cits, izņemot Sigi, to nevarēja izdarīt. Lai gan viņa zināja, ka zēns tā nebija domājis, šķita, ka viņš ir pakāris šo noskratušo Bārbiju. Heidrūna atsēja striķi no statīva, un lelle nokrita zemē. Viņa uzreiz sajutās labāk, bet vēl labāk, kad atbrīvoja lelles garo kaklu no striķa. Atstājusi Bārbiju rotaļlietu kastē, viņa ielika striķi kabatā. Meitene nobīsies, ja Sigis atkārtos to pašu vēlreiz. Nabaga bērns jau tā par visu ļoti pārdzīvo.”
Īpaši daudz par šīs autores darbiem aprakstos nevar teikt, jo tā tiktu riskēts ar sižeta līnijas nodošanu. Galu galā, šādos kriminālromānos nav nekā labāka kā, sasniedzot finālu, secināt – jā, atrisinājums ir saistošs un neparedzams.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
