Kaligrāfija kā reibonis
Šonedēļ mani uzrunāja neliela formāta grāmata ar nosaukumu «Zen», kuras autors ir man līdz šim nezināmais franču rakstnieks Maksanss Fermīns (Maxence Fermine). Viņa romānu skaits tuvojas 20, latviski līdz šim tulkoti tikai trīs: «Sniegs», «Opijs», «Bitenieks». M.Fermīna stilam raksturīga domas elegance un romantiskas, vieglas skumjas. Kāda franču literatūrkritiķe par viņa darbiem teikusi: «Tā nav tradicionāla literatūra, bet gan sapņojums.» Un sapņa klātbūtne mani nepameta nevienu lasīšanas mirkli. Lai gan drukātā veidā darbs ir tikai 128 lappuses garš, svētdienas pēcpusdienu es pavadīju ar šo grāmatu. Lasot «Zen», mani atkal pārņēma domas par to, ka laikam intuitīvi pie katra lasītāja atnāk tieši tas darbs, kas konkrētajā brīdī ir nepieciešams.
Grāmatu ir iespējams izlasīt ļoti ātri. Taču tā atstāj patīkamu pēcgaršu un vēlēšanos, lai poētiskais stāsts turpinātos, lai autors vēl zīmētu melno burtu kaligrāfiskās līnijas un neļautu atrauties no lasīšanas. Šī ir grāmata, kuru noteikti var pārlasīt, kad nepieciešams miers, klusums un savas (trauksmainās) dzīves izprašana.
Pirmais, kas mani patiešām uzrunāja, bija kaligrāfija. Līdz šim es to esmu uztvērusi kā skaistu, smalku rakstīšanu ar īpašām pildspalvām un tamlīdzīgi. Lasot par meistaru Kuro, atskārtu, ka kaligrāfiju esmu tvērusi ļoti virspusēji. Kaligrāfiju no glezniecības šķir tik smalka robeža, ka tā bieži vien var palikt nepamanīta. Iedomājos grāmatā aprakstīto japānisko vidi, kas lasītājam atklāta ar francūža skatienu. Mums, eiropiešiem, kam dzīve pilna steigas, nemiera un stresa, šī grāmata ir īsts atklājums miera un harmonijas pasaulē. Japāņi neraksta e-pastus un īsziņas, lai paustu savus pārdzīvojumus, viņi pielūdz rakstītprasmi kā mākslu, kas man, dzimtās valodas un literatūras skolotājai, ikdienas darbā, mēģinot izlasīt visneiedomājamākos rokrakstus, bija īpašs baudījums. Patiess kaligrāfijas meistars glezno. Un visa pamatā tam ir Zen.
«Zen ir patiesības un atklāsmes ceļš. Prāta stāvoklis. Tas balstīts un atslābināšanos, koncentrēšanos un meditāciju. Lai nokļūtu līdz šim posmam, jāuztur formā ķermenis un jātrenē prāts. No jauna jāatrod priekšstats par dabisko kustību. Jāpaliek patiesam,» teikts grāmatas 56. lappusē.
Kad Kuro dzīvē ienāk Juna, viss sagriežas kājām gaisā un rodas jautājums – par ko patiesībā ir šis romāns? Jo vairāk apliecinājās, ka šis ir mīlas stāsts japāņu gaumē, jo vairāk man piezagās mazuma piegarša. Tā gribējās, lai M.Fermīns neskopojas ar vārdiem un visu stāsta sīkāk! Bet viņš ļaujas mierīgam izjūtu plūdumam, turklāt uzsverot tādu mūsdienās retu parādību kā dotā solījuma spēks.Man nav zināms, kā ir tapis šis īsais un ieintriģējošais romāns, bet apbrīnojami, kā francūzis spējis tik precīzi un smalki atveidot askētiska japāņa dzīvesveidu un to trauslo mirkli, kad viņa dzīvē ienāk Juna. Lai arī darbam ir diezgan laimīgas beigas, man tas šķiet nedaudz skumjš. Tomēr esmu pārliecināta – gribu lasīt vēl kaut ko no M.Fermīna!
Sadarbībā ar apgādu «Zvaigzne ABC»
