Ceļā devās piecas, atgriezās vien četras
““Vai Alise ir šeit? Vai viņai izdevās? Vai viņa ir drošībā?” Nakts tumsā valdošajā haosā nebija iespējams noteikt, kura no četrotnes bija apjautājusies par Alisi. Vēlāk, kad sāksies sarežģījumi, ikviena apgalvos, ka tā bijusi viņa,” tā pieteikts Džeinas Hārperes romāns “Dabas spēki”.
Faktiski romāns ir tāds kriminālas ievirzes trillerītis. Lasās ļoti raiti un vēsta par kādas bankas darbinieku pārgājienu pa kalnaino ainavu, iecerētu kā kolēģu saliedēšanas pasākumu. Vismaz tā tas reklamēts organizatoru mājaslapā. Piecas sievietes negribīgi paņem savas mugursomas un dodas ceļā pa dubļiem klāto taku. Galamērķi sasniedz tikai četras. Federālais aģents Ārons Falks ir īpaši ieinteresēts atrast pazudušo, jo Alise Rasela ir informatore viņa beidzamajā lietā un zina daudzus noslēpumus. Gan par uzņēmumu, kurā strādāja, gan par cilvēkiem, ar kuriem strādāja…
Jo tālāk risinās izmeklēšana pazudušās sievietes lietā, jo lielāka kļūst Falka pārliecība, ka daži apdraudējumi sniedzas daudz dziļāk, nekā kāds sākotnēji varēja iedomāties.
Kas šķita interesanti – man, lai arī tiešām interesēja vainīgās personas atrašana un sižetiskā līnija, paralēli visu laiku bija jāpiedomā par to, cik gan precīzi šajā grāmatā atspoguļota mūsdienu pasaule. Labi, pie mums nav tik izteikts elitāru, bagātniekiem domātu privātskolu dalījums (lai gan apgalvot, ka prestižs nediktē noteikumus arī pie mums, nebūt nevar) un, iespējams, nav tik dramatisku pusaudžu izgājienu (lai gan šo var apšaubīt, ņemot vērā, ka Latvijā nereti vienkārši izvēlas nerunāt par pusaudžu nodarījumiem saviem līdzbiedriem). Taču noteikti arī mūs ietekmējusi, ja tā var izteikties, labā dzīve. Ne velti ir teiciens – labi dzīvot neaizliegsi. Ar visu kriminālsižetu fonā ik pa brīdim domas pievēršas faktam, ka savā ikdienas dzīvē esam atraduši iztikt ar minimumu. Visu gribas labāku, ekskluzīvāku, nodrošinātu, komfortablu. Katram jau, protams, gribas domāt – ai, es nu gan nekādā panikā mežā nekristu. Soma plecos – un uz priekšu. Tomēr, cik no mums realitātē varētu ar pašu nepieciešamāko trīs dienas orientēties svešā mežā, tas vēl ir jautājums. Ak, jā – pēc noteikumiem arī bez mobilajiem telefoniem. Turklāt runa nav par Latvijas mežiem, kur lielākajā daļā gadījumu salīdzinoši īsā laika periodā var aizbrist līdz kādam ceļam. Bet Austrālijā…
“Ar katru soli taka kļuva arvien tumšāka, jo koku zari liecās pār to, aizsedzot debesis. Bija dzirdama ūdens pilēšana no lapām, un kaut kur no slēptuves meža dzīlēs atskanēja kotinga sauciens. Brī paraudzījās atpakaļ pār plecu uz četru sekotāju sejām, kas bija paslēpušās kapuču ēnās. Taka sašaurinājās un nogriezās līkumā, un pēdējais viesu nama gaismas atspīdums nomirgoja un pazuda no redzesloka, atstājot ceļinieces koku ielenkumā.”
Džeina Hārpere, austrāliešu rakstniece, iepriekš strādājusi par preses žurnālisti gan Austrālijā, gan Lielbritānijā. Viņas debijas romāns “Sausums” ieguvis daudzas literārās balvas un nominācijas, un pēc tā motīviem Rīzas Viterspūnas producentu kompānija uzņem filmu.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
