Sāpīgi skaista grāmata
Palūkojoties uz Dženiferas Klementas grāmatas «Lūgšana par nolaupītajām» vāku, nāk prātā asociācijas par snaudošu princesi, kas paslēpusies ugunssarkanā rozes vai varbūt asinskrāsas magones ziedā. Stilizētie kaktusu stumbri vedina domāt par kādu tālāku un svešāku zemi. Atverot romānu «Lūgšanas par nolaupītajām», nonākam mazā Meksikas ciematā, kas ir skarbas realitātes un maģisku noskaņu pasaule, kurā valda narkotirgoņi melnās automašīnās un cilvēku, it īpaši sieviešu un meiteņu, dzīvībai nav nekādas vērtības. Pat indīgais skorpions ir žēlsirdīgāks nekā naudas un visatļautības pārņemtie vīri, kas pārvērtuši Meksikas ciemata iemītnieku dzīvi ļaunā murgā. Mitinās tur tikai sievietes un bērni, jo pieaugušie vīrieši vai nu devušies uz Ameriku darba meklējumos un vairs nav atgriezušies, vai arī gājuši bojā narkotirgoņu savstarpējos karos.
Ja ģimenē ir piedzimusi meita, tad sākotnēji tiek paziņots, ka mazulis ir zēns, un paaugoties bērns tiek ģērbts kā puisēns, bet vēlāk meitenītes staigā īpaši nosmulētas, lai ļaunie vīri neredzētu viņu patieso izskatu. «Pa televīziju skatījos, kā meitenes pucējas, ķemmē matus un iepin tajos rozā lentes, un krāsojas, bet manā mājā tas nenotika nekad,» atceras galvenā varone pusaugu meitene Leididi. Glītās meitenes tiek nolaupītas un aizvestas, lai pārdotu, jo cilvēku tirdzniecība ir kļuvusi par ienesīgu biznesu. Kādā ciematā nolaupa trīsdesmit zemniekus, kuri novāca kukurūzu savos tīrumos, aizved prom, piedraud un liek bez atlīdzības novākt marihuānas ražu svešos laukos.
Meiteņu dzīve norisinās vidē starp mazu mājeli ar klona grīdu un televizoru kā vienu no nedaudzajiem civilizētas pasaules lieciniekiem, skolu, kurā katru gadu no Mehiko ierodas cits brīvprātīgais skolotājs, un bedri, kurā jāslēpjas, kad pie apvāršņa parādās melnās automašīnas ar narkotirgoņiem. Leididi māte drūmā ironijā atzīst, ka drīz visa Meksika būs izrakņāta ar šādām bedrēm kā trušu alām. Zem karstās saules mitinās arī milzums čūsku, ķirzaku, skudru un skorpionu, mobilā tālruņa sakari iespējami tikai viena neliela paugura virsotnē, kārtīga darba tuvējā apkārtnē nav. Meitenes tēvs, tāpat kā daudzi citi vīrieši, ir izceļojis uz Ameriku, dažus gadus sūtījis naudu un braucis apciemot ģimeni, bet tad vairs nav devis par sevi nekādu ziņu. Ledidi kopā ar māti un draudzenēm – Paulu, Mariju un Estefani – dzīvo pastāvīgā baiļu atmosfērā, ilgojoties pēc normālas dzīves, darba un mīlestības. Galvenajai varonei šāda iespēja rodas Akapulko, taču nekas neturpinās tā, kā sākotnēji šķiet un bijis iecerēts, jo šī nav romantiska pasaka par nolaupītu princesi, šī ir reālā, briesmu pilnā un iepriekš neprognozējamā Meksikas dzīve.
Romāna vēstījums īsos, kodolīgos teikumos ievelk lasītāju Meksikas saules sakarsētajā dabas pasaulē, kur valda vēl daudzi senču ticējumi un kur var izdzīvot tikai izturīgas un spēcīgas sievietes. Kaut arī grāmata ir skarbu notikumu pilna, tai piemīt arī neparasts skaistums, kuru rada gan dabas skarbais valdzinājums, gan meiteņu sāpīgi cilvēciskās ilgas pēc labas, mierīgas un laimīgas dzīves. Šādu noskaņu veiksmīgi izdevies radīt arī grāmatas tulkotājai Silvijai Bricei.
Sadarbībā ar apgādu «Zvaigzne ABC»
