Kara drāma jūras sāļumā
Mani vienmēr interesējusi vēsture, laikam tāpēc patīk arī vēsturiski romāni. No lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Rūtas Šepetis grāmatām iepriekš biju lasījusi romānu «Starp pelēkiem toņiem». Toreiz likās – lai arī attēloti briesmīgi notikumi (izsūtīšana uz Sibīriju), autorei darbu izdevies uzrakstīt tik “bestsellerīgi”, ka no sižeta sanāktu viena īsti laba filma. Tad vēl ceļu pie skatītājiem nebija sākusi mūsu pašu “Melānijas hronika”.
Līdzīgi ir ar «Jūras sāļumu». Sižets un tēli, iespējams, ļautu uzņemt ne sliktāku kara sāgu kā nule uz pasaules kinoekrāniem rādītā Mela Gibsona “Kauja par Heksoridžu”.
“Jūras sāļums” ir romāns un, protams, uz absolūtu vēsturisko patiesību nepretendē, lai gan sižetam izmantoti fakti par tiešām notikušiem atgadījumiem, piemēram, kuģa “Vilhelms Gustlofs” nogremdēšanu. “Vilhelma Gustlofa” nogremdēšana 1945. gada 30. janvārī ir viena no dramatiskākajām jūras katastrofām vēsturē – torpedējot kuģi, tika nogalināti apmēram deviņi tūkstoši cilvēku, no kuriem lielākā daļa bija civiliedzīvotāji, tostarp daudzi bērni. Tikpat zināms vēsturiskais notikums ir operācija “Hanibāls”, kuras laikā daudzi – gan karavīri, gan civiliedzīvotāji – tika evakuēti pa jūru, lai paglābtos no krievu armijas. 1945. gada janvārī Sarkanā armija plašā uzbrukuma operācijā ielauzās Austrumprūsijā. Tā bija pirmā vācu teritorija, kas krita uzvarētāju rokās, un jau visai drīz no ieņemtajiem apgabaliem sāka pienākt informācija par sarkanarmiešu zvērībām – masveida civiliedzīvotāju slepkavībām un izvarošanām. Šausmu pārņemtie vācieši bēga uz rietumiem, taču jau februāra sākumā padomju uzbrukums atšķēla Austrumprūsiju no pārējās Vācijas. Šajā situācijā gan bēgļiem, gan ielenkto vācu vienību karavīriem vienīgais glābiņš palika Baltijas jūra.
Fakts, ka romāna darbība risinās apstākļos, kurus iedzīvotāji piedzīvoja kara laikā, to padara tikai izjustāku. Vienīgi, manuprāt, varēja iztikt bez slavenās Dzintara istabas apspēlēšanas, kas lieku reizi atgādināja – tas ir vien romāns, ņemot vērā, ka par tās pazušanu nekas īpaši daudz nav zināms. Par pasaules astoto brīnumu reiz dēvēto Dzintara istabu, kura atradās Katrīnas pilī netālu no Sanktpēterburgas, esot demontējuši un nozaguši vācieši.
Tādu kinofilmas cienīgu stāstu, protams, nodrošina pats romāna sižets. Otrais pasaules karš tuvojas beigām, un tūkstošiem Austrumprūsijas bēgļu izmisīgi iet pretim brīvībai, turklāt daudziem no viņiem ir kas slēpjams. Bēgļu vidū ir arī Joana, Emīlija un Florians. Liktenis savedis viņus kopā ceļā uz vienīgo cerību – kuģi “Vilhelms Gustlofs” –, un katrā noietajā šī ceļa posmā tiek pārbaudīts trijotnes (un ne tikai viņu) spēks, drosme un savstarpējā uzticēšanās. Kad glābiņš jau šķiet tuvu, sākas traģēdija. Vairs nav svarīga ne dzimtene, ne kultūra, ne statuss, kad desmit tūkstoši kuģa pasažieru – viņu vidū arī daudzi bērni – ir spiesti cīnīties tikai par vienu – savu dzīvību.
Sadarbībā ar apgādu «Zvaigzne ABC»
