Nekā personiska
Nespēju nemanāmi aizbraukt no nozieguma vietas, neesmu derīgs laupīšanai un narkotiku biznesam, nevaru būt suteners. Tā par sevi saka norvēģu rakstnieka Jū Nesbē kriminālromāna “Asinis sniegā” galvenais varonis Ūlavs. Tā kā viņš nav derīgs nevienam no iepriekš minētajiem darbiem, viņš ir pasūtījuma slepkava, kurš lielākoties nogalina tos, kas to pelnījuši. Problēmas sākas brīdī, kad Ūlavs izlemj nepaklausīt darba devēja norādēm un pats izšķirt, kam dzīvot un kam mirt.
J.Nesbē vārds Latvijas lasītājiem jau sen kā vairs nav svešs. Grāmatnīcu un bibliotēku plauktos tā parakstīti gan kriminālromāni, gan bērnu grāmatas. Neparasti vēsajā Latvijas pavasarī romāns “Asinis sniegā” aizsauc atpakaļ uz tikpat neparasti bargu Norvēģijas ziemu, kas solās 1975. gadu vēsturē ierakstīt kā aukstāko pēckara gadu.
Četrus gadus Ūlavs ir strādājis Hofmana labā, izpildīdams visus pasūtījumus, kā nākas. Vēl tikko viņš atbrīvojies no konkurenta – Zvejnieka – vīra, aiz kura uz sienas palikusi vien asiņaina sliede, bet asinis uzsūcis sniegs. “Nekā personiska,” Ziemassvētku priekšvakara darbiņa laikā kļuvis runīgāks nekā parasti, Ūlavs vien nosaka. Tiesa, viņš gan gribētu, lai tad, kad kāds nošaus viņu, tas būtu personiski. Ņemt galu šādā veidā ir diezgan reāli – vai nu par to parūpēsies ienaidnieks, vai arī tas būs paša priekšnieks, ja viņam sāks šķist, ka padotais zina pārāk daudz. Bet tad Ūlavs saņem nākamo uzdevumu – Hofmans liek nogalināt savu neuzticīgo sievu. Ieraudzījis Korīnu, Ūlavs viņā iemīlas no pirmā acu uzmetiena, un te nu sākas viņa problēmas. Pirmkārt, viņa ir priekšnieka sieva. Otrkārt, viņam Korīna ir jānogalina.
Ietīti skaudra humora un ironijas mākonī, romāna teikumi raiti virknējas cits aiz cita. Jau pēc pirmajām lapām lasītājam ir skaidrs konteksts, nav šaubu, kurp virzās darbība. Minūte aiz minūtes, stunda aiz stundas Ūlavam paiet, novērojot Korīnu, līdz viņš secina – Korīna ir upuris! – un nolemj viņu glābt. Sekojot sižetam, romāna lapas cita aiz citas tiek pāršķirtas ātri, un vairs nav tālu līdz pēdējai zilbei. Kurš ir labais, kurš ļaunais, jau sen skaidrs, pat pārāk skaidrs (intrigu saglabā varbūt vienīgi paša Ūlava divdaļīgā daba), tāpēc rodas jautājums – vai tā viss arī beigsies?
Taču cik salds ir mirklis, kad pirmo reizi tiek sagrauti lasītāja pieņēmumi! Viņš ir uzķēries uz autora viltīgi izmestā āķa, taču pamazām āķa žuburu skaits pieaug, tie urbjas miesā un mudina atcerēties tikko lasīto, kas tobrīd nešķita tik nozīmīgs. Autors veiksmīgi spēlējas ar lasītāja psiholoģisko pasauli – liek atcerēties, pārdzīvot, iedziļināties. Viss, kas sākumā šķita skaidrs, tiek apgriezts kājām gaisā. Tāpat kā dzīvē – viss pašsaprotamais iegūst citu saturu, ja savus pieļāvumus noliek maliņā un iedziļinās. Ja nav par vēlu, paveras pavisam cita pasaule. Ja nokavēts, paliek tikai sarkanas asinis baltā sniegā.
Kriminālromāna “Asinis sniegā” varoņi dzīvo tā turpinājumā – romānā “Pusnakts saule”.
Sadarbībā ar apgādu «Zvaigzne ABC»
