Grāmata fantastikas piekritējiem
Pirms kāda laika manu lasāmo grāmatu sarakstā iegūla mākslinieka Artūra Bērziņa pirmais romāns “Visuma vērpēji”. Jāsaka godīgi, neko līdz šim nebiju dzirdējusi par tādu mākslinieku, tādēļ talkā ņēmu “māti gugli” un ievācu informāciju.
Pirmkārt, top skaidrs – mākslinieku pasaulē šis uzvārds ir ar savu segumu, par to liecina milzīgais izstāžu saraksts gan Latvijā, gan ārzemēs. Visai plašu informāciju par mākslinieka gaitām atradu viņa mājas lapā, kur uzzināju, ka viņš bez gleznošanas pievērsies arī komponista un režisora gaitām. Tātad plaša spektra mākslinieks. Kāda no mākslas kritiķēm raksta, ka A.Bērziņa daiļradei raksturīga “tvīkstoša dažādu gammu erotika, sakāpināta tēlainība, sapnim līdzīgi sižeti un dekoratīvisms, ko ar saturu noslogo uz simbolisma sliekšņa stāvošas vizuālas metaforas un kontrasti, postmodernisms ar tam piemītošo stilistiskās tīrības savandīšanu, citēšanu un ironiju un paspilgtina gotiskajai mākslai piemītošais skaudri romantiskais ēnojums.”
Otrkārt, autors ir nolēmis rakstīt diezgan specifiskā fantastikas apakšžanrā, ko sauc “new weird” (jaunais dīvainais – angļu val.). Tajā tiek nojauktas žanru robežas, par pamatu tiek izvēlēta diezgan reāla un sarežģīta pasaule, lai satriektu pīšļos visas idejas, kuras mums dod tīrais fantāzijas žanrs, un pavērstu tās pret lasītāju. Strādājot skolā jau vairāk par 20 gadiem, arvien esmu sastapusies ar jauniešu aizraušanos ar mūsdienu fantāzijas darbiem. Bet milzīgajā grāmatu nelasīšanas laikā priecājos par katru literāru darbu, ko skolēns patstāvīgi izlasījis, sapratis un pēc kura šo to secinājis. Tāpat priecāšos, ja rudenī kāds vai kāda kā milzīgu atklājumu piedāvās tieši šo romānu.
Lai gan uz grāmatas vāka redzams mulsinošais “18+” apzīmējums, kas liek domāt par “dažādu gammu erotiku”, tomēr erotikas klātesamību veido vien vectēva nemitīgā šķendēšanās par mūslaiku izlaisto jaunatni un grūtnieces tēla izmantojums vienā no bēgšanas mēģinājumiem, kā arī daži vienkāršrunas vārdi.
Tas, ka romāns atgādina sapni, gan ir taisnība. Grāmatas beigās tas asprātīgi izmantots, lai loģiski spriest spējīgajam lasītājam arī būtu kāds gandarījums – sak, man jau likās, ka tik samaitāta fantāzija nevar pastāvēt realitātē. Tomēr jāteic, ka autors par šo apgalvojumu pasmejas un piedāvā savu atrisinājumu, tāpat kā samaitātas fantāzijas murgi ik rītu tiek translēti bērniem bruņurupuču multfilmās.
Romāna tekstā daudz filozofisku atziņu par visumu, par dzīvības izcelšanos. Bet lielākoties tie ir teksti, kas izlasāmi bez īpašas izpratnes, vismaz man, jo nesaskatīju tur loģiskumu gandrīz nevienā teikumā. Tomēr valoda vērpjas viegli, un romāns nav no grūti izlasāmajiem.
Tāpat tekstā sastapos ar virkni atsauču uz dažādu fantāzijas seriālu varoņiem. Tā kā šādas filmas mani neinteresē, tad vienīgais man atpazīstamais bija avatars, kas arī nekādu pārliecību par augsto mākslu nedeva. Turklāt seriāla varonim ir izšķirīga loma notikuma atrisinājumā.
Ja man būtu jāsecina, kas manā dzīvē ir mainījies pēc šī romāna izlasīšanas, tad jāsaka – pilnīgi nekas. Es pieņemu, ka pasaulē ir daudz cilvēku, kam šāda literatūra varbūt pat ir saistoša, tomēr izsmeļošs ir kādas manas skolnieces, lielas lasītājas, spriedums par šo darbu. Kad ierunājos, ka lasu “Visuma vērpējus”, viņa, visai līdzjūtīgi uz mani paskatījusies, noteica: “Nu es jūs neapskaužu par tādu lasāmvielu.”
Sadarbībā ar apgādu «Zvaigzne ABC»
