Osendovskis kļūdījās, saucot mongoļus par izmirstošu tautu
Ceļu pie Latvijas lasītājiem sākusi apgādā “Zvaigzne ABC” izdotā grāmata “Cilvēku, zvēru un dievu zeme. Jāšus cauri Centrālajai Āzijai”. Tās autors ir 1876. gadā Ludzā poļu sacelšanās dalībnieku un emigrantu ģimenē dzimušais Antonijs Ferdinands Osendovskis – pēc Henrika Senkēviča otrais pasaulē visvairāk tulkotais poļu rakstnieks. 142 viņa darbi tulkoti 19 valodās, taču latviski viņa grāmata iznāk pirmo reizi. No poļu valodas to tulkojis Rišards Labanovskis.
Grāmata stāsta par autora piedzīvojumiem pilsoņu kara un nemieru plosītajā Sibīrijā, Mongolijā un Tibetā 1919.–1920. gadā. Bēgot no boļševikiem, A.F.Osendovskis daudzkārt ir drosmīgi skatījies nāvei acīs. Viņš aprakstījis vietas, kur eiropietis nekad nebija kāju spēris, kā arī ticies ar dažādas politiskās pārliecības mongoļiem, krieviem un budistu lamām. A.F.Osendovskis iepazinās ar “balto” baronu baltvācieti Romānu Ungernu fon Šternbergu – vienu no pēdējiem Krievijas ģenerāļiem, kas ar savu karaspēka vienību Mongolijā pretojās boļševiku režīmam.
“Cilvēku, zvēru un dievu zeme” pirmo reizi izdota 1921. un 1922. gada mijā angļu valodā Ņujorkā, kur autoram bija laimējies nokļūt uzreiz pēc Āzijā piedzīvotā. Grāmata iemantoja pasaules slavu, bet tās autors – Ļeņina personīga ienaidnieka un antikomunista tēlu, tādēļ ilgus gadus pēc Otrā pasaules kara gan Polijā, gan Latvijā, gan arī Mongolijā A.F.Osendovskis tika nodots aizmirstībai. Interesants ir fakts, ka dažus mēnešus pēc tam, kad 1945. gada 3. janvārī nacistiskās Vācijas okupētajā Polijas daļā rakstnieks mira un tika apbedīts, viņa līķi ekshumēja. Proti, pēc tam, kad šo teritoriju iekaroja padomju armija, čekistiem vajadzēja pārliecināties, ka komunistu režīma ienaidnieks tiešām ir miris.
Grāmatā “Cilvēku, zvēru un dievu zeme” iezīmējas kāds vēstures paradokss. Proti, A.F.Osendovskis raksta par mongoļiem kā par izmirstošu tautu. Piemēram, aprakstot tumsonību mongoļu apmetnē, kas ierīkota pie kāda klostera naivā cerībā, ka šamanis jeb “brīnumārsts” spēs cilvēkus izārstēt no lepras, melnajām bakām vai citām tolaik nāvīgām slimībām, viņš retoriski jautā: “Diženais Čingizhan! Kāpēc tu, kurš izprata visas Āzijas un Eiropas dvēseli, kurš savu mūžu veltīja karam par Mongolijas slavu, kāpēc tu ar savu zināšanu gaismu neesi aplaimojis savu godīgo tautu, kas tik svētu glabājusi seno, senču paražās sakņoto miermīlīgo tikumu? Vai tavi Karakorumas drupās paraktie kauli nenodreb drausmās par kādreiz varenās cilts, kura biedēja visu kulturālo, bet izvirtušo cilvēci, straujo izmiršanu?”
Taču vēsturiskā attīstība iznāca citāda. Proti, mongoļi, kuru skaits tā saucamajā Ārējā Mongolijā (vēl Ķīnas teritorijā atrodas tā saucamā Iekšējā Mongolija, kurai ir zināma kultūras autonomija) A.F.Osendovska aprakstītajā laikā noslīdēja līdz dažiem simtiem tūkstošu, komunistu varas gados, kad Mongolija atguva zināmu valstisku patstāvību, atkal sāka augt. 40. un 50. gados mongoļi cieta staļiniskajās represijās, pret Mongolijas bagātībām nesaudzīga bija Padomju Savienības koloniālā politika. Tomēr Mongolija pastāvēja. Pēc PSRS sabrukuma, kad Mongolija ieguva lielāku politisko pastāvību, valsts iedzīvotāju skaits ir dubultojies un 2015. gadā sasniedza trīs miljonus.
A.F.Osendovska stāsti mūsdienu Mongolijā ir lielā cieņā. 2014. gadā Mongolijas galvaspilsētā Ulanbatorā tulkotājs un dzejnieks Nergujs Žigžidsurengijns šī raksta autoram uzdāvināja A.F.Osendovska “Cilvēku, zvēru un dievu zemes” tulkojumu mongoļu valodā. Dāvinājums tika nodots Latvijas Nacionālajai bibliotēkai. Pats tulkotājs tikšanās brīdī piebilda: “Es Osendovski tulkoju no krievu valodas, un grāmata “Cilvēku, zvēru un dievu zeme” šajā valodā iznāca pagājušā gadsimta 20. gados Rīgā.” Man nav iemesla neticēt N.Žigžidsurengijna teiktajam, kaut pašu Rīgā izdoto grāmatu toreiz neiedomājos pajautāt nofotografēt. Būtu lieliski, ja atklātos, ka A.F.Osendovskis ir ne tikai dzimis, bet arī jau agrāk izdots Latvijā.
Sadarbībā ar apgādu «Zvaigzne ABC»
