Slepkavības Senmartēndekomenžā
Ja franču kriminālromānu lasi atvaļinājumā Francijā, tad gluži dabiski liekas tik gari vietu nosaukumi kā Senmartēndekomenža un tikpat pašsaprotami, ka regulāri tiek piesauktas detektīva brokastis, kurās, protams, tiek baudīti kruasāni. Bernāra Miņjē grāmatu “Melnais taurenis” biju paņēmusi līdzi ceļojumā kā vienu no vairākām, ko palasīt brīvajos brīžos. Jāatzīstas gan godīgi – tā arī palika vienīgā, ko gandrīz nedēļas laikā izlasīju. Grāmatu ņemot līdzi, nebiju piefiksējusi, ka tā ir tieši franču autora rakstīta, bet tas bija tikai interesantāk – kur gan vēl labāk uztvert franču būtību, ja ne pašā Francijā. Grāmata gan nav gluži svaiga – “Melnais taurenis” ir Bernāra Miņjē pirmais romāns, kas uzreiz pēc izdošanas ierindojies bestselleru sarakstu topos un nominēts dažādām balvām.
Neesmu liela kriminālromānu speciāliste, taču man pat patīk seriāli par izmeklētājiem. Arī šajā romānā aprakstītos notikumus itin viegli var iedomāties kādas filmas pamatā. Nepārzinu arī pasaules populārākos kriminālromānu autorus, taču esmu lasījusi, piemēram, slavenā norvēģa Jū Nesbē darbus. Iespējams, franču “krimiķi” tālu atpaliek no skandināvu šī žanra meistardarbiem, bet man arī šis likās gana labi lasāms. Katrā gadījumā intriga bija, pat tik karsta, ka romāna noslēgumu biju gatava lasīt, braucot automašīnā pa autobāni, kaut parasti, sēžot blakus šoferim, grāmatas nelasu.
Ak, jā, ieskatam – romāns sākas ar notikumu, kad augstu pie klints piestiprināts bezgalvains zirgs ar daļēji nodīrātu ādu, lai tā izplestos pār ieleju kā taureņa spārni – tādu ainu ierauga nelielas kalnu hidroelektrostacijas strādnieki, ierodoties darbā. Skats ir šausminošs, turklāt neviens nevar pat iedomāties, kā iespējams beigtu zirgu uzvilkt augstu klintīs un kādēļ tas darīts. Turpat netālu, Pireneju kalnos, atrodas institūts, kurā pastiprinātas drošības apstākļos tiek ārstēti un pētīti visbīstamākie noziedznieki: jukušie, sērijveida slepkavas un psihopāti… Vēl dīvaināk viss kļūst, kad noskaidrojas, ka pacienti ir savās palātās un neviens no viņiem nav izbēdzis.
Izmeklētājs Servazs ir noskaņots skeptiski: kāpēc satraukties par zirga slepkavību, ja ir daudz svarīgākas lietas. Taču nonāvētais zirgs ir piederējis apkaimes bagātākajam cilvēkam, multimiljonāram Lombāram, kurš pieprasa, lai šī slepkavība tiktu izmeklēta kārtīgi. Kamēr varenie strīdas, tiek atrasts pilsētiņas aptiekāra līķis. Vīrs karājas gaisā kails, tērpts vienīgi melnā apmetnī, kas vēja brāzmās plīvo kā taureņa spārni. Tad tiek nogalināts vēl viens cienījams pilsonis… Izmeklētājs Servazs nervozē, pilsētiņā klīst baumas, bet kriminālistikas laboratorijā tiek konstatēts, ka pie visiem trim nelaiķiem ir atrasta kāda cilvēka DNS. Šis cilvēks ir Juliāns Irtmans, viens no institūtā uz mūžu ievietotajiem sērijveida slepkavām, gudrs, žilbinoši talantīgs, izglītots liela auguma vīrs, kuram pilnībā trūkst sirdsapziņas.
Sadarbībā ar apgādu «Zvaigzne ABC»
