Saplēstās mežģīnes
Jauna grāmata sākas ar autora vārdu, vāka noformējumu un nosaukumu. Pirmais rādītājs šoreiz ir pavisam nezināms lielums – Karīna Račko, kas nevedina domāt par kādu konkrētu rakstnieku un iespējamām tēmām. Divas gandrīz saplūdušas sejas aprises uz pabiezā sējuma vāka jau nes nojaušamu vēstījumu par vīrieša un sievietes kaisles uzvirmojumu, bet nosaukums “Saplēstās mežģīnes” varētu rosināt potenciālo lasītāju domāt par kaut ko skaistu, elegantu un vardarbīgu vienlaicīgi. Šīs prognozes atbilda lasāmajam tekstam. Ikdienas darbos un informācijas plūdos iestigusī mūsdienu latviete (varbūt arī kāds vīriešu kārtas lasītājs) ir saņēmusi savu lielas meitenes pasaku grāmatu, kas uzrakstīta labā valodā, savijot aizraujošu un pārsteigumiem bagātu sižetu, kurā darbojas izcili skaisti, gudri, bagāti jaunie ļaudis, kuru dzīves viena no būtiskām jomām ir sekss.
Romāna galvenā varone Ketlīna Rozenfelde ir tikko vidusskolu beigusi pazīstamu ārstu atvase, kas it kā gatavojas studēt medicīnu, bet ir nolēmusi pretoties despotisko vecāku gribai un iet savu izvēlēto ceļu, jo “visu savu līdzšinējo dzīvi viņa to vien bija darījusi kā pūlējusies būt priekšzīmīga, cenšoties iemantot atzinību savu stingro, prasīgo vecāku acīs”. Kā jau tas mēdz būt ne tikai pasaku grāmatās, bet arī dzīvē, ceļā gadās visdīvainākie šķēršļi, kas radikāli maina iecerēto virzienu. “Saplēstajās mežģīnēs” tas ir supervaronis – izcils, apburošs, pazīstams plastikas ķirurgs Džonatans Holsts, kas ieguvis baisu pagātnes notikumu apvītu sliktā puiša slavu. Un tieši Ketlīnas neuzmanības izraisītā autoavārija liek viņai sastapties ar šādu savas vasaras prakses vadītāju. Tālākie notikumi ir vienlīdz paredzami un arī pilnīgi negaidīti, jo katras attēlotās situācijas uzdevums, šķiet, ir radīt pēc iespējas lielākus pārpratumus un sarežģījumus – dzīvē jau gandrīz nekas nav tā, kā tas no malas izskatās.
Tomēr grāmata ir saistoša nevis ar meistarīgiem notikumu piņķeriem, bet galvenokārt ar gaumīgi, taču kaislīgi un pat versmaini raksturotām abu galveno varoņu mīlas ainām. Tie ir divi iemīlējušies cilvēki, kuru fiziskā vilkme vienam pie otra nav ne ar prātu, ne ar apkārtējo labi vai ļauni domātās palīdzības spēku apturama. Tā ir kā apmātība, kas līdzīgi versmainai vulkāna lavai aprok visus prāta iebildumus vai noteikumus. Tur mutuļo alkas, fiziska nepiesātinātība, uzplaiksnī greizsirdība un pāri klājas mīlestības maigums.
Laikam jau mūsdienu latviešu literatūrā būs grūti atrast saturā un izjūtās līdzīgu grāmatu, tātad K.Račko ir veiksmīgi pavērusi jaunu lappusi, un tas vienmēr ir interesanti, tā ir arī uzdrošināšanās. Guļamistabas tēma ir tāda mulsinoša, mazliet kairinoša, un viegli ir pārkāpt robežu starp baudāmu tekstu un prastu pikantumu. Romāna “Saplēstās mežģīnes” autorei ir veiksmīgi izdevies uz šīs līnijas nobalansēt. Var jau arī šādas lappuses pāršķirt un sekot tālāk varoņu piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, pa ceļam atrodot vienu otru visai veiksmīgi formulētu atziņu, piemēram, “mīlēt ar katru savas būtības dziļāko šūnu, sīkāko atomu un atkailinātās dvēseles trauslāko stīgu – tieši tas ir cilvēka esības skaistākais, sarežģītākais un būtiskākais uzdevums”.
Vēl varētu piebilst, ka darbība risinās Latvijā, jo galveno tēlu vārdi, dzīves līmenis, izklaides un attiecības vedina domāt par kādu citu valsti. Bet kāda gan tam nozīme. Grāmata varētu būt labi lasāma rudenīgajos smidzeņa vakaros, kad gribas kaut ko spraigāku un dzīvīgāku. Dažs varbūt aizrautīgi baudīs lapu pēc lapas, bet cits pāršķirs kaislību ainas, lai izsekotu sižeta risinājumam.
Mīlestība ir tik dažāda, daudzveidīga, neparasta un noslēpumaina. Kas gan var pateikt, kura ir tā īstā un kura ir slāpējama un iznīdējama. Mums katram tā ir sava un tāpēc pareizā.
Sadarbībā ar apgādu «Zvaigzne ABC»
