Pirmo Zviedrijā populārā (vismaz tā tiek ziņots interneta avotos) žurnālista un rakstnieka Dāvida Lāgerkranca uzrakstīto turpinājumu vēl slavenākā Stīga Lārsona “Millenium” sērijas darbiem izlasīju vienā elpas vilcienā. Varbūt tāpēc, ka prātā jau bija nosēdusies informācija, ka šajā sērijā autors bija iecerējis vēl vairākus romānus. Likās tik pašsaprotami, ka stāstam jāturpinās, lai gan to vairs nevar uzrakstīt pats S.Lārsons. “Meitene zirnekļa tīklā” – slavenās “Millennium” sērijas turpinājums – īsā laikā kļuva par bestselleru, kas pārdots vairāk nekā sešos miljonos eksemplāru. Savukārt jau nākamais romāns “Meitene, kas meklēja savu ēnu” ir piektais stāsts par Līsbetu Salanderi.
Jāatzīst, ka šoreiz grāmatas lasīšana krietni buksēja, īpaši no sākuma. Pat pārbaudīju, vai romānam ir tā pati tulkotāja, jo likās, ka autora valoda kļuvusi savādāka, un dažkārt tādas izmaiņas rada tieši cita tulkotāja darbs, tomēr tā tas nebija. Iespējams, vienkārši pirmo no D.Lāgerkranca darbiem gribēju izlasīt tik ļoti, ka nepievērsu uzmanību niansēm. Romāna sākumā izvērstie cietuma dzīves apraksti, kur Līsbeta Salandere izcieš divu mēnešu cietumsodu, šķita jau kaut kur lasīti, neizteiksmīgi un “plakani”. Vēlāk, sižetam saasinoties, gan aizrāvos ar kriminālo intrigu un tālāko romāna daļu izlasīju ātri. Tomēr vairākkārt aizdomājos arī par to, ka S.Lārsona grāmatās Līsbete Salendere bija ļoti īpašs, neparedzams tēls ar ļoti savdabīgām personības iezīmēm, bet turpinājumos viņas šarms ir krietni mazinājies.Jāsecina, ka, salīdzinot ar S.Lārsona grāmatām, D.Lāgerkranca stāstiem kaut kā pietrūkst, laikam jau apraksta dziļuma. Taču, ja pieņem, ka šie ir vienkārši gana kvalitatīvi un ar interesi lasāmi skandināvu kriminālromāni, tiem nav ne vainas. Bet, iespējams, mazāk vajag salīdzināt. Ne velti ir teiciens – visas nelaimes rodas no salīdzināšanas.
Konkrēti šajā daļā Līsbeta sākotnēji cenšas neiesaistīties iekšējos konfliktos starp ieslodzītajām. Tomēr, kad viņa neiztur un iestājas par kādu cietumnieci, konflikts ar Benito, neoficiālo cietuma līderi, kļūst neizbēgams. Līsbetu cietumā apciemo Palmgrēns. Vecais vīrs ir satraukts par dokumentiem, kuri nejauši nonākuši viņa rokās. Līsbeta lūdz palīdzību Mīkaelam Blumkvistam. Pat atrodoties cietumā, kuru lielākoties vada Benito un viņas banda, nevis cietuma priekšnieks, Līsbeta uzsāk savu izmeklēšanu un vienlaikus cenšas izprast savas bērnības atmiņas par kādu sievieti ar lielu dzimumzīmi uz kakla, dzimumzīmi, kas izskatās, it kā to būtu iededzinājusi pūķa izpūstā liesma…
Sadarbībā ar apgādu «Zvaigzne ABC»
