Mēs savus uzskatus un līdz ar to arī dzīves uztveri bieži vien balstām uz kādiem pieņēmumiem, par kuru pareizību dažādu iemeslu dēļ esam cieši pārliecināti. Mums pat prātā neienāk doma pārbaudīt kāda fakta patiesumu, jo taču skaidri zinām, ka tas ir precīzs un pareizs. Tādos gadījumos dzīve parūpējas, lai mēs mazāk vai vairāk sāpīgi atskārstam, ka esam maldījušies ilgstoši un ar pārliecību un ka pašos pamatos kaut kas ir bijis greizi.
Šāda atziņa iešaujas prātā, kad lasām kārtējo austrāliešu rakstnieces Keitas Mortones grāmatu “Ezera māja”. Vārds “kārtējo” mazliet asociējas ar kaut ko jau iepriekš zināmu un ne visai oriģinālu, jo ir grūti nepamanīt “Aizmirstā dārza” un “Noslēpumu glabātājas” autores rokraksta iezīmes, taču ne vienmēr tas ir jāuztver kā mīnuss. Sastopoties ar Loenetas muižas valdzinošo apkārtni, rakstniece ļauj lasītājam ceļot apmēram deviņdesmit gadu ilgā laika posmā, ietverot gan Pirmā pasaules kara skarbo pārdzīvojumu sekas, gan 21. gadsimta sākuma ļaužu saistību ar tām. Šķiet – tā ir sena un aizmirsta pagātne, taču, kā jau mēs zinām, nekas šajā dzīvē nenotiek tāpat vien – visas norises savstarpēji ietekmē cita citu.
Iepazīstot “Ezera mājas” iemītnieku likteņus, varam izpētīt Edveinu ģimenes līkločus, kuru spilgtākā pārstāve ir Alise Edveina – viena no galvenajām grāmatas varonēm, pazīstama detektīvromānu autore, kura 30. gados aizrautīgi sāk veidot savu pirmo kriminālstāstu sižetus un visu mūžu jūtas vainīga kādā briesmīgā zaudējumā, kas liek ģimenei uz visiem laikiem pamest iemīļoto ģimenes dzīvesvietu. Šī senā noslēpuma risināšanā pēc septiņdesmit gadiem nejauši iesaistās izmeklētāja Seidija Sperova, kas uz laiku atstājusi Londonu, apmetusies pie sava vectēva Kornvolā un negaidīti atradusi veco muižas ēku. Sīkāki sižeta pavērsieni nav stāstāmi, jo tie ir pārsteigumiem bagāti, tāpēc lasītājs gana lielā aizrautībā kopā ar Edveinu ģimenes pārstāvjiem brīvi pārvietojas K.Mortones iztēles radītajā greznajā mājas un tās apkārtnes vidē, kas lieliski sader ar romāna varoņu rīcību un emociju pasauli. Grāmatas tēli nav klišejiski, katram piemīt savas savdabīgas rakstura iezīmes un intereses, kas iespaido viņu likteņus un saista lasītāju uzmanību. Vēstījums aizsākas ar 20. gadsimta sākuma romantisku mīlestības stāstu, kurā karš un cilvēciskas kaislības atstāj sāpīgas un noslēpumu pilnas pēdas, bet samezgloto un mīklaino notikumu patiesā gaita atklājas tikai pēc septiņdesmit gadiem.
Autore veiksmīgi risina stāstu, nezaudējot lasītāju interesi, un beigās tiekam atalgoti ar tiešām negaidītu atrisinājumu, kas, protams, ir pārsteidzošs un sagrauj gan mūsu, gan grāmatas varoņu pieņēmumus par pagātnes notikumu iespējamo norisi un romāna varoņu lomu tajā. Cilvēkam nevajag tik cieši iekrampēties savos uzskatos un pārliecībā – var izrādīties, ka tie ir visai maldīgi! Bet tur jau laikam slēpjas dzīves pārsteiguma momentu skaistums.
K.Mortones grāmata “Ezera māja” varētu būt uzskatāma par labu lasāmvielu, kurā atrodams interesants sižets, spilgti raksturota vide un savdabīgi tēli un kura garantē daudzas krāsainas stundas šajā pelēkajā ziemā.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
