Pēdējā saistība ar Dena Brauna romāniem līdz šim man bija tāda, ka pēc filmas “Inferno” noskatīšanās (tā uzņemta pēc tāda paša nosaukuma viņa romāna) ar ģimeni aizbraucām uz Florenci (tas gan nebija tieši saistīts ar filmas noskatīšanos), kur norisinājās galvenā darbība. Bija interesanti pastaigāt pa Florences slavenajiem Boboli dārziem un iedomāties, kā pa to takām dodas Roberts Lengdons.
Runājot par pēdējo D.Brauna romānu, vēl pirms to iegādāties, izlasīju kādas paziņas kritisko vērtējumu “Facebook” profilā. Vņa aicināja neizniekot savu laiku un nemaz nemēģināt lasīt romānu “Sākums”, piebilstot, ka jau grāmatas vidū bijis skaidrs, kura ir slepkavībās vainīgā persona.
“Sākums”, kā ierasts D.Brauna romānos, vēsta par Hārvarda Universitātes simboloģijas un reliģiskās ikonoloģijas profesoru Robertu Lengdonu, kurš šoreiz ierodas ultramodernajā Gugenheima muzejā Bilbao Spānijā, kur notiek nozīmīgs pasākums un iecerēts nākt klajā ar kādu īpašu vēstījumu. Tur Edmons Kiršs – viens no Lengdona pirmajiem studentiem Hārvarda Universitātē, miljardieris un futūrists – grasās darīt zināmu pārsteidzošu atklājumu, kas palīdzēs rast atbildi uz diviem būtiskākajiem jautājumiem par cilvēces pastāvēšanu. Taču rūpīgi ieplānotais vakars pēkšņi pārvēršas haosā, un Kirša vērtīgajam atklājumam draud briesmas izgaist uz visiem laikiem. Lengdons ir spiests izmisīgi bēgt no Bilbao kopā ar Ambru Vidalu, eleganto muzeja direktori, kura kopā ar Kiršu veidojusi provokatīvo pasākumu.
Kā jau noprotams, padomos netērēt laiku šai grāmatai es neieklausījos. Likās, ka tieši tas, ko gribētos vienās janvāra brīvdienas, ir ļauties labā valodā sarakstītam (un parasti tādi man liekas D.Brauna romāni) detektīvstāstam ar vēsturisku simbolu klātbūtni un samudžinātu kriminālo intrigu. Taisnības labad jāatzīst, ka arī man jau grāmatas vidū bija pilnībā skaidrs, kurš būs slepkavībās vainīgais. Fakts gan ir tāds, ka, līdzīgi kā ar Florences Boboli dārziem, sagribējās apmeklēt slaveno Gugenheima muzeju Bilbao. D.Brauna romāns noteikti liks atcerēties, ka nākamajā ceļojumā uz Ziemeļspāniju šo robu vajadzētu aizpildīt.
Nevarētu gluži teikt, ka nožēlotu grāmatai veltīto laiku, tomēr jāpiekrīt, ka iepriekšējie šī autora darbi likās aizraujošāki. Varbūt vienkārši tāpēc, ka tajos vairāk figurēja kultūrvēsturiskas nianses, bet šajā – futūriski prātojumi par cilvēces esību. “Iztēlojieties, ka jums pieder jaudīgs dators, kuram pieejama visa pasaules informācija. Saskaņā ar varbūtības teoriju jūs kādā brīdī uzdosiet vienu no diviem visbūtiskākajiem jautājumiem, kuri ir saistījuši cilvēkus kopš brīža, kad esam sākuši sevi apzināties. Vīrietis kaut ko ierakstīja terminālī, un ekrānā parādījās teksts: “No kurienes mēs nākam? Uz kurieni mēs dodamies?””
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
