Pēdējais Vidzemes lībietis
Ap gadu miju manās rokās nonāca Ingūnas Baueres jaunākais romāns “Dieva riekšavā”, kas turpina šīs rakstnieces darbu tematisko tradīciju – pievērsties Latvijas kultūrvēsturē nozīmīgu personību dzīvesstāstiem. Tā kā esmu lasījusi šīs rakstnieces iepriekšējos darbus – “Lizete, dzejniekam lemtā”, “Skolas Līze” un “Ede, Pumpura sieva” –, ar rakstnieces valodas stilu jau biju pazīstama. Jaunākais romāns pievēršas citai jomai – būvniecībai. Šis ir nojausmu stāsts par vienu no pirmajiem latviešu tautības būvmeistariem priekulieti Mārci Sārumu (1799–1859), kurš sevi sauca par pēdējo Vidzemes lībieti, bērnībā apmeklēja saiešanu kambari, bet vīra gados cēla baznīcas Vidzemes pusē.
Tomēr romāna darbība aptver daudz senākus laikus, pievēršoties M.Sāruma dzimtai jau kopš 1598. gada, kad pasaulē nāk ciltsmāte Līna. Viņa ir izturīgs cilvēks – vienīgā izdzīvo mēra epidēmijā, tomēr, piesmieta hercoga Vilhema Ketlera gultā, uz mūžu zaudē runas spējas. Šis mirklis romānā atgādina par mūsu senču nožēlojamo dzīvi muižnieku varā, par pirmās nakts tiesībām, kas kontrastē ar mūsdienu ļaužu vēlmi palepoties ar savu “latviskumu”.
Romānā lasāms: “Kopš zināma laika Līna runāja uz iekšu. Ar zemi, zāli, kokiem, putniem – visām Dieva radībām. Pati ar sevi arī. Viņas mēmums bija pārvērties nelaimē. Mācītājs domāja, ka Līna ir ragana, un dzina viņu projām no mājām. Citļaudis nesaprata.” Laikam jau ikviens mūsdienu cilvēks ir sapratis, ko nozīmē būt liekam savā dzimtajā pusē, kā jūtas atstumtais un līdzcilvēku nepieņemtais. Tā Līnas dzīvē vieta ir tikai viņas vienīgajam dēlam Tīsam, tomēr puisi uz mūžu savaldzinājusi jūra, un viņš savas dienas pavada Kurzemes hercogistes flotē.
Tā dažādie notikumi savijas ar vēsturiskām personām, tā radu raksti pamazām aizved pie M.Sāruma dzīves. I.Bauere savā mājaslapā atzīstas, ka vēsturisku ziņu par viņu saglabājies ļoti maz. Ritinot sava varoņa dzīvesstāstu, autorei nācies likt lietā gan plašās zināšanas 19. gadsimta kultūrvēsturē, gan iztēli. Romāna notikumi atklājas caur vīzijām, kuras Sārums skata smagas slimības laikā; šais redzējumos viņš sastopas ar saviem priekštečiem – atklājas pagātnes notikumi, Vidzemē ierodas un apmetas sena lībiešu dzimta, no jauna risinās senču dramatiskie dzīves un attiecību stāsti, no jauna Mārcis sastop savas dzīves liktenīgās kaislības – gan amata mākslas, gan vairāku sieviešu veidolā… Dziļi tikumiskā, brāļu draudzes tradīcijās audzinātā vīrieša sastapšanās ar dzīves realitāti bijusi skarba, tomēr stiprākas par nelabvēlīgiem ārējiem apstākļiem, trūkumu un līdzcilvēku skaudību vienmēr bijušas alkas izdzīvot, cīnīties, paturēt prātā savu mērķi un, galu galā, pacelties augstumos – “Dieva riekšavā”, kas minēta grāmatas nosaukumā. Saglabājusies liecība, ka M.Sārums vēlējies, lai viņa kapa krustu greznotu uzraksts: “Pēdējais Vidzemes lībietis.” Šī vēlēšanās tikusi izpildīta.
Apkopojot visu sacīto, uzskatu, ka grāmata ir baudījums latviešu, īpaši Vidzemes, vēstures cienītājiem. Tā ir atgriešanās gan hernhūtiešu rīkotajos brāļu draudžu saiešanu vakaros, gan latviešu darba un tā nesto augļu panākumos, jo Mārcis savai ģimenei ar godprātīgu darbu nopelnījis pārtikšanu un apkārtējo cieņu. Tās ir vērtības, kas mūsdienu sabiedrībā kļūst aizvien retāk sastopamas, bet tāpēc jo īpaši veicināmas un godā ceļamas.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
