Sevī ieklausīties
Iespējams, ka lielākā daļa vidējās un vecākās paaudzes lasītāju gluži labi atceras režisores Vijas Beinertes uzņemto filmu “Tās dullās Paulīnes dēļ”, kuras frāze “Tu saki?” savulaik bija kļuvusi par tādu kā spārnotu teicienu visām dzīves situācijām. Un, lūk, izrādās – kino jomas speciālistei dzīves gaitā pašai ir sakrājies gana daudz sakāmā par rosinošām, diskutējamām, dzīvi apliecinošām un arī sāpīgām tēmām, meklējot atbildes uz mūžseno jautājumu par to, kas tad īsti ir cilvēka dzīve šajā pasaulē. Pārdomas, esejas un sajūtu pierakstus V.Beinerte apkopojusi grāmatā “Vārdi un klusums”, akcentējot domu, ka reizēm ir labi problēmas, raizes vai prieka brīžus nosaukt vārdā, iznest ārpus sevis, bet dažkārt ir vērtīgi paklusēt, ielūkojoties sevī.
Grāmatu var izlasīt vienā elpas vilcienā, bet var arī savam priekam lēni un pārdomājot izpētīt pa fragmentiņam, jo tajā tēlainā, aforistiskā un raitā valodā rindojas autores izjūtas un atziņas, kas radušās dažādās dzīves norisēs, gan sastopoties ar interesantiem draugiem, gan atceroties atgadījumus pašas ģimenē. “Vārdi spēj nomierināt, tajos var ietīties kā segā, ko tev nosalušai apliek ap pleciem. Un vārdi var izdzīt uz ielas lietū un vējā,” raksta autore, un viņas esejas to lieliski apliecina, mudinot lasītāju ielūkoties savā dzīvē un pavērtēt situācijas no cita rakursa.
Varbūt, ikdienas rutīnā iegrimuši, mēs esam paskrējuši garām domai, ka “būt laimīgam ir dabisks cilvēka stāvoklis”? Ir vērts padomāt par savu ikdienu, ņemot vērā, ka “nelaimīgs ir tas cilvēks, kam vienīgais prieks no darba ir samaksa”, jo daudzi no mums “kā jukuši pavada savu īso mūžu, dzīdamies pēc tā, ko nevar paturēt, nevis pēc tā, ko nevar pazaudēt”. “Spēja uzņemties atbildību ir pieauguša cilvēka pazīme,” tā dažam gribētos atgādināt. Mēs bieži vaimanājam un pārmetam Dievam par, mūsuprāt, nepelnīti skarbajiem dzīves pārbaudījumiem, bet grāmatas autore atzīst, ka svarīgākais ir rast spēkus, lai varētu izturēt un saprast, ko no tā var mācīties.
Tie ir mums it kā zināmi secinājumi un ieteikumi, taču precīzi, tēlaini formulēti un reālos notikumos balstīti spriedumi rada vēlmi padomāt par attiecībām ar citiem, par izturēšanos, pat par pasaules uztveri, kurā, iespējams, derētu kaut ko pamainīt, jo sen jau tā kā gribējām, bet pietrūka kāda pagrūdiena, lai to izdarītu. “Vārdi un klusums” tāpēc ir rosinoša grāmata, kaut arī kāds sacīs, ka nekā īpaši jauna un oriģināla tur nav, bet ir kāda nemiera sēkliņa, kura, pavasarim tuvojoties, dūšīgi varētu dīgt lasītāja prātā vai dvēselē. Reizēm taču mūsos grozās kāda rokā nenotverta doma, un tad ir prieks ieraudzīt to precīzi un tēlaini formulētu. Un tieši tā ir šīs grāmatas lielākā vērtība.
Ir interesanti iepazīt citu cilvēku pieredzi, īpaši tad, ja viņi ir domājoši un analītiski, jo, kā atgādina V.Beinerte, “dzīve ir nevis tas, kas ar mums notiek, bet gan tas, kā mēs notiekošo uztveram un kādus secinājumus spējam no tā izdarīt”.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
