Izprast, nevis nosodīt
“Dzīvei ir vairāk izdomas nekā mums!” – tieši šis izteiciens ir vispiemērotākais, lai raksturotu divu franču rakstnieku, Annas Loras Bondū un Žana Kloda Murlevā, epistolāro romānu “Padejosim?”. Tajā, pielāgojoties modernajām mūsdienu prasībām, izmantojot nevis papīra formātā ar tinti rakstītās vēstules, bet gan elektronisko jeb e-korespondenci, lasītājam tiek dota iespēja vērot un iejusties divu brieduma gadu cilvēku sarakstē. Proti, sešdesmitgadnieka Pjēra Marī Soto, veiksmīga franču rakstnieka, kurš jau kādu laiku zaudējis rakstīšanas iedvesmu, elektroniskajā saziņā ar kādu līdz šim nepazīstamu viņa talanta cienītāju Adelīnu Parmelānu.
Viss aizsākas samērā formāli, atturīgi, varētu sacīt, pat vēsi, tomēr intriģējoši. Mūsdienu Francijā Adelīna ar pasta starpniecību nosūta paku Pjēram Marī, neatklājot tās saturu, pie reizes par šo faktu aizrakstot arī e-vēstuli. Pēdējais, būdams piesardzīgs, atsakās ieraudzīt pakas saturu, taču viņu uzrunā sievietes rakstītās
e-vēstules stils, saturs, kā arī smalkā neatlaidība un uzstājība. Galvenais varonis uzraksta atbildi, tādējādi tiek sperts solis pretī vārdu apmaiņai. Katrs, pašam par pārsteigumu, uzdrošinās atklāt tādas savas dzīves notikumu nianses, kuras nav stāstījis nevienam citam. Piemēram, ka apzināti ļāvies, lai sieva viņu krāpj, ka vairākus gadus nav vēlējies pieņemt dažas dzīves patiesības tādas, kādas tās ir. Pjērs Marī nekautrējas atklāti rakstīt par savām četrām laulībām, savukārt Adelīna uzdrošinās paironizēt par sevi, rakstot, ka ir “gara, resna, 43 gadus veca tumšmate, kurai plikpaurība vēl nedraud”. Veiksmīgi tiek radīts iespaids, ka centrālajiem tēliem ar paškritiku un pašironiju viss ir vislabākajā kārtībā.
Attālums, rakstīšanas filtrs ļauj viņiem un arī lasītājam izdzīvot attiecīgos notikumus un pārdzīvojumus, kas atklāj galveno varoņu dzīves priekus un traģēdijas, ļauj dziļāk ielūkoties viņu pasaules uztverē, pieredzē, vērtībās. Bērnības brūces, mīlestības brūces, draugu un radu būšanas, asprātīgi situāciju komentāri ļauj labāk izprast abu jūtas un darbību. Tā, piemēram, Adelīnas piebilde par rakstīšanu, ka “rakstnieka izejvielai jānāk no tiem dvēseles caurumiem, caur kuriem izplūst mūsu ciešanas”, paver iespēju ieraudzīt viņas līdzpārdzīvojumu un humoru vienlaicīgi. Vai smaids par Pjēra Marī centieniem: “Jūs mierināt mani un vēl solāties kļūt par savedēju!”
Ar laiku galvenie varoņi kļūst viens otram neaizstājami. Mīlestības vēl it kā nav, bet intimitāte un līdzdalība otra dzīvē virmo ik rindiņā. “Jums rakstot, es izjūtu patiesu prieku un kļūstu nepacietīgs, ja rakstīšana uz kādu laiku jāatliek,” tā rakstnieks. Par jaunas e-vēstules saņemšanu: “Saņēmu Jūsu ziņu, kā saņem konfekti.” Vārdu apmaiņu vietām caurvij koķets smaids, citviet tā ir skumīgāka, bet nevienā vietā nav depresīva, drīzāk filozofiska. Piemēram, runājot par pagātnes kļūdu atzīšanu un spēju tās pieņemt, romāna vīriešu kārtas centrālā persona pauž šādu atziņu: “Vajag daudz laika un daudz drosmes, lai ielūkotos patiesībai acīs.” Citreiz atkal atzīstot, ka “šifrētas ziņas visbiežāk slēpjas mūsu sirds dzīlēs”.
Lasot romānu, fascinē tas, ka Adelīna un Pjērs Marī necenšas izmainīt viens otru, bet gan palūkoties uz sevi pašu, līdzcilvēkiem, vietām, lietām, notikumiem no cita skatpunkta, redzesleņķa, apzinoties savas cilvēciskās dabas vājās un stiprās puses, neesot soģim. Tā arī dienā, kad Pjērs Marī tomēr atver paku, kad Pandoras lādei tiek atvērts vāks, lasītājs aizrautībā var uzzināt daudzo noslēpumu cēloņus un sākt izprast varoņu turpmāko rīcību. Kļūst skaidrs, ka attiecību mērs ir mākā jebkurā situācijā nevis nosodīt, bet izprast, piedot, atlaist un rast laimi sevī, tādā, kāds/a esi, un pašreizējā situācijā.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
