Ceļš pie savas būtības
Vai cilvēku iespējams pazīt? Varbūt tikai iztēlojamies, kāds viņš patiesībā ir. Redzam ārpusi, klausāmies vārdos. Redzam un tai pašā laikā neredzam.
Džesikas Nolas grāmatas “Laimīgā meitene” varone izdomājusi, kādai jāizskatās, kā jārunā, kā jāģērbjas, kādam jābūt līgavainim, lai viņa patiešām būtu laimīga. Viņai tik svarīgs ir pasaules viedoklis par sevi, lai citi viņu pieņemtu, ka pat nepamana – viņa nepieņem pati sevi. Un tāpēc ik pa laikam pārņem šaubas un mokas par savu izvēli. Tifanijai Fanelli ir 28 gadi, taču pirms 14 gadiem notika kas tāds, kam jaunā sieviete joprojām nevar pārkāpt pāri. Lai cik apņēmīgi veidotos viņas dzīve, vecās rētas ik pa laikam liek sevi manīt un nedod miera.
Galvenā varone mācījās privātskolā Bredlijā, kur no pirmās dienas centās pielāgoties videi tik ļoti, ka bija aizmirsusi par sevi. Viņa piedzīvoja nežēlīgu izvarošanu un apsmieklu. Piedzīvoja tādu pašu bēdubrāļu dumpošanos pret pazemojumiem, kas izvērtās asinspirtī, no kuras knapi pati izglābās. Tomēr, tā kā cietušie un mirušie bija viņas nedraugi, sabiedrībai patika domāt, ka meitene ir notikušā līdzdalībniece.
Diezgan briesmīgi, ka arī vecāki neiepazīst savus bērnus, bet redz tos greizos spoguļos, nepamana viņu ciešanas un pārdzīvojumus, drīzāk uzkaisa sāli uz brūcēm.
Ir grūti raksturot šo grāmatu. Tas ir gan ceļš uz savas būtības izzināšanu, gan maldi par nepieciešamo. Īstenības un ideālu sadursme visdažādākajos veidos.
Jāpiekrīt žurnāla “Entertainment Weekly” atziņai: “Tumšs un negaidītiem pavērsieniem piesātināts sižets, nemitīgu uzmanību pieprasošs stāstījums, satraucoša degsme. Romāns “Laimīgā meitene” ir kā profesionāli veidota šausmu filma, kas lēnām uzņem apgriezienus, šokējot uzticīgo lasītāju. Autorei izdodas saglabāt spriedzi līdz pat pēdējām lappusēm.”
Savukārt rakstniece Diāna Čemberlena saka tā: ““Laimīgā meitene” jūs vispirms saniknos, pēc tam ieintriģēs un visbeidzot iekaros jūsu sirdi.”
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
