Mans latvieša kods
“– Uzraksti, kā mums te iet! – Vladimirs ne reizi vien teica. – Jā, jā! – es solīju. Bet gadījās tāds darbs un citāds, tikai mūsmāju dēkām laika neatlika. – Ja tu nerakstīsi, tad uzrakstīšu es! – viņš piedraudēja. – Nē, nē! Tas nav tavs žanrs! – es iebildu. Jo, kad Vladimirs sēdās pie papīra lapas, veidojās grūti mūži un smagi likteņi, nekādu joku. Bet mūsu dzīvē gandrīz nebija dienas, kad nenotiktu kaut kas smieklīgs. Jautrība radās arī no tā, ka Vladimiram lielākā patikšana bija mani apcelt. Tad abi varējām pasmieties. Tāpat dzīve piespēlēja ne visai nopietnus notikumus. Visu izšķir redzes leņķis – kā uz ko skatās.” Tā par savu grāmatu “Nopietni pa jokam” raksta Māra Svīre.
Lai man piedod Dace Rukšāne, kas, tuvojoties Latvijas simtgadei, sarakstīja “Latvisko laimes kodu”, bet šī M.Svīres grāmata man daudz vairāk šķiet latviskais kods. Cik “Latviskais laimes kods” likās uzspēlēts, pēc pasūtījuma uzrakstīts, tik šī grāmata dabīga un latviska.
Nepretenciozi stāstot ikdienišķus atgadījumus, autore rada tik īpašu noskaņu, dabīgu latviešu pāra, abiem rosoties “Staburagā”, piedzīvojumu un pārdzīvojumu aprakstu. Pavisam vienkārši Māras un Vladimira vietā var iedomāties jebkuru citu – kaimiņieni Olgu vai onkuli Jāni. Viss šķiet pazīstams un tuvs, pie viena sniedzot atmiņu skatu uz padomju un drīz pēc tam nākušajos laikos tipiskajām savas dzīves telpas iekārtošanas problēmām: “Tie bija laiki, kad celtniecības materiālus privātpersonām pārdeva kā zilumzāles: kaut ko pa druskai, nezin kur un nezin kad – ja laimējās. Dabūt gan varēja tie, kuriem bija blats, ko vecāki cilvēki atceras, bet jaunākiem jāpaskaidro: blats bija vai nu pazīšanās, vai princips “tu – man, es tev pagādāšu”. Vladimirs šīs attiecības neatzina, viņš teica, ka nevienam neko pagādāt nevar un pazemoties neies.”
Tiem, kas jaunāki, varbūt vietā atgādināt, ka M.Svīre ir latviešu rakstniece, kas ir arī visiem zināmās filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” scenārija autore. Arī viņas vīrs, jau aizsaulē aizgājušais Vladimirs Kaijaks, bija rakstnieks. To, protams, jūt grāmatā – valodā, izteiksmes veidā, attieksmē. Mūsdienās, kad ar saviem garadarbiem dažādās vietnēs klajā nākt var jebkurš, tik bagātīgi plūstoša valoda ir īsta bauda. Stāsti no dzīves ir tik dzirkstīgi un kolorīti aprakstīti: “Kādudien – tas notika deviņdesmito gadu sākumā – virtuvē pusdienas gatavojot, pa atvērto logu pamanīju ražena auguma vīru cienīgi nesam ar bikšsiksnu apstīpoto alus vēderu. Rokās viņš šūpoja šampanieša pudeli kā nesprāgušu granātu. Lai jau, lai jau, vai mazums ļaužu te staigā, nodomāju. Šņabja glāzes esmu devusi, tagad prasīs šampanieša. Bet iekšā nenāca vis. Ienāca Vladimirs. Sacīja, esot uzradies viens no… ciemata. Gribot iepazīties ar mums. Lai uzvārot kafiju un paņemot šampanieša glāzes. Viņi palikšot ārā, pie akmens galda.”
Vizualizējāt ainu? Es jā! Grāmatu lasot, patiešām ir sajūta, ka arī mums visiem ir ļauts kādu brīdi padzīvot tur, “Staburagā” Daugavas malā, un piedalīties it visā tur notikušajā.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
