Būt pašai
Cik bieži ikdienā pievēršam uzmanību tādiem sīkumiem kā ziedlapas vai koku zari, smilšu graudi, zāles stiebri? Vai mums patīk “ievērot dažādas detaļas, šīs sīkās dzīves druskas, kas veido vienu veselumu, viešot izjūtu, ka tu arī esi šāda kripata, maza cilvēces daļiņa, kura lietderīgi aizņem vietu, lai cik necila tā būtu”? Ar šādām atziņām saskāros, lasot skotu rakstnieces Geilas Hanimenas romāna “Eleanorai Olifantai viss kārtībā” lappuses. Tās uzrunāja un lika pašai aizdomāties par to, cik bieži savā mūžā novērtēju mazos ikdienas darbiņus, lietas, cilvēkus, kas veido manu pasaulīti un ir lielā Visuma daļa? Cik saredzu, sajūtu savā komforta zonā? Cik bieži vai reti izraujos no tās?
Neapšaubāmi, uzmanību piesaistīja arī grāmatas mākslinieciskais noformējums, kas ir lakonisks un tajā pašā laikā alegorisks, – nosaukums ir ievietots izdegušu sērkociņu namiņa ietvarā, kas mudināja vilkt paralēles arī ar kāršu namiņu un robežām vispār.
Lasīšanas procesā pamazām sāku aptvert, ka galvenās varones, gandrīz trīsdesmitgadnieces Eleanoras, dzīves norises arī tikušas pakļautas zināmiem rāmjiem, kas nebija mainījušies jau vairāku gadu garumā un neļāva justies viņai īsti laimīgai, lai gan ārējā un iekšējā pasaulē viss it kā bija strukturēts, tajās it kā, viņasprāt, nekā nepietrūka…
Gribējās saprast, kāpēc šī jaunā sieviete romāna pirmajās divās daļās tik ļoti norobežojas no citu cilvēku sabiedrības gan darbā, gan ārpus tā. Kāpēc savās brīvdienās vislabprātāk piedzeras? Un kāpēc nekādi nespēj tikt vaļā no savas mātes, kura tobrīd it kā atrodas cietumā, uzbāzīgās un emocionāli vardarbīgās ietekmes? Kā bērnībā gūtais iekšējais aizvainojums ir izkropļojis Eleanoras pašcieņu un pašvērtējumu, liekot domāt, ka viņa var būt tikai “staigājoša kļūme, pilnīgi nekam nederīgs cilvēks”? Un kāpēc viņu allaž nepamet sajūta, ka viņa neesot mīlestības cienīga? Vai tiešām bezcerība ir tik nepārvarama?
Par laimi, izrādās, ka citādāks un cerīgāks skats uz cilvēku attiecībām un sevi pašu galvenās varones gadījumā arī ir iespējams. Pārmaiņas aizsākas tad, kad viņa iepazīstas ar savu jauno darba kolēģi, IT speciālistu Reimondu, kā arī gados vecāku kungu Semiju, kuri pamazām, kļūstot par draugiem, iemāca cits citam skatīties uz ļaudīm, lietām, notikumiem vienkāršāk, bez aizspriedumiem, nosacījumiem, pierastajiem rāmjiem. Vientulības robežas, protams, tik vienkārši negrib tikt lauztas, īpaši no Eleanoras puses. Pie pārmaiņām nākas pierast, vispirms liekot noticēt pašai sev, ka otra cilvēka klātesamība ikdienas gaitās var radīt tik daudz pozitīvu emociju!
Lai apstiprinātos romāna nosaukums, ka “Eleanorai Olifantai viss kārtībā” vai vismaz tuvu tam, jaunajai sievietei jāpārvar izmisums, nesapratne, paškritika, mazvērtības kompleksi, pašnāvības mēģinājums, jāuzticas draugam un psihoterapeitei, bet visvairāk pašai sev, pieņemot savu pagātni un tagadni tādu, kādas tās ir, ļaujoties būt pašai, neizliekoties, iemīloties.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
