Kalnu virsotņu vilinājums
Daba ir it kā vienkāršs un tajā pašā laikā maģisks spēks, ar kuru mēs esam cieši saistīti visās savas dzīves gaitās. Ja arī kādam šķiet, ka viņš cauri un cauri ir īsts pilsētnieks, tad gadalaiku maiņa un pilsētas mūros ieskautais zaļums tomēr mudina ievilkt gaisu dziļāk plaušās vai pacelt acis uz augšu. Bet tie, kuri jūt sevī nepārvaramu vēlmi izrauties no četru sienu šaurības, patiesi atplaukst tikai lauku, mežu vai kalnu plašumos. Īpaša burvība piemīt kalniem, un, kas kaut reizi ir ļāvies no mūsu zemes līdzenumiem tik atšķirīgajam virsotņu vilinājumam, tas vēlas tur atgriezties vēl un vēl un izbaudīt augstuma radīto pacilājumu.
Šādiem lasītājiem noteikti patiks itāļu rakstnieka Paolo Konjeti grāmata “Astoņi kalni”, kas ir īsts, neviltots kalnu gaisa malks, radot akmeņu, strautu, mežu, kalniešu māju un sniegotu virsotņu sajūtu. Bet tas nav tikai emocionāli romantisks dabas tēlojums, jo Itālijas Alpi ir arī kādas patiesas, stipras draudzības stāsts, kas turpinās trīsdesmit gadu garumā, sākot no agriem pusaudžu gadiem un aizvedot jaunu vīriešu dzīvē. Pilsētas zēns Pjetro, pavadot vasaras kalnos, iepazīstas ar sava vecuma zēnu Bruno no vietējā panīkušā kalniešu ciemata, un sākas abu gaitas ganību, klinšu un virsotņu pasaulē, izbaudot kalnu aicinājumu. Pjetro tēvs ņem viņu līdzi kalnu pārgājienos, taču sākotnēji zēns izjūt tikai kāpšanas smagumu, uztver to kā izturības pārbaudi. Taču piedzīvojumi kopā ar Bruno atklāj līdz tam neiepazītu vērtību pasauli, kas ir aizraujoša un pārsteigumu pilna, pavisam citāda nekā pilsētā.
Katrs no viņiem ir ar atšķirīgu skatu uz dzīvi – pieaugot Pjetro vilina sveši, nepazīstami kalni, bet Bruno nevar sevi iedomāties mītam kaut kur citur pasaulē, tikai skarbajā kalniešu ikdienā. Viņš ir kā saaudzis ar šo vidi, tā ir būtiska daļa no viņa personības, tāpēc puisis nemaz nepieļauj domu par citādu dzīvi. Dažkārt paiet pat gadi, līdz viņi tiekas atkal, bet mīlestība uz kalniem abiem ir kopīga. Viens no viņiem iet pasaulē un atkal atgriežas, bet otrs stabili paliek uz vietas, jo viņa raksturs ir līdzīgs skarbajai, bet aizraujošajai kalnu videi.
Romānā nav ne miņas no izskaistinātas kalnu idilles, arī abu varoņu raksturi ir reāli, patiesi un interesanti. Bruno ir praktisks un darbīgs kalnietis ar radošu garu, kas lielā neatlaidībā cenšas turpināt senču tradīcijas un izveidot savu piensaimniecību, lai pats savām rokām ražotu sieru, un “viņā bija kaut kas absolūts (..), kaut kas nedalāms un tīrs”. Pjetro ir kino dokumentālists, kas savu nodarbi izmanto, lai iepazītu arvien jaunas pasaules vietas. Pjetro tēvs alkst pēc sniegotām virsotnēm, kas tik ļoti atšķiras no ikdienas inženiera darbā. Iejūtīgā, izpalīdzīgā, augu pasauli pazīstošā māte ir smalkas dvēseles cilvēks, kas spēj palīdzēt dzīves samezglojumu brīžos. Katrs tēls ir niansēti iezīmēts un individuāls, jo grāmatā ir izmantoti arī paša autora biogrāfijas fakti.
P.Konjeti “Astoņi kalni” ļauj ielūkoties sarežģītos raksturos un to attiecībās, ieelpot dzestro kalnu gaisu, izbaudīt dabas varenumu un vilinājumu, mudina arī lasītājam pašam ieskatīties sevī, izvērtēt savas virsotnes, saprast, kurās ir iespējams uzkāpt, kurās ne.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
