Atgriezties dzīvē
“Es šodien nomiršu. Es neesmu slims. Es neesmu izputējis. Es vienkārši vairs nespēju dzīvot. Vai cilvēks, tik tālu nonācis, vispār drīkst lietot vārdu “dzīvot”? (..) Naktīs es izstiepju rokas, un tur vairs nav neviena, nav nekā. Es nespēju atsaukt viņu atpakaļ, mani vārdi nekam neder, un, tā kā vārdi ir vienīgais, kas man palicis, es aiziešu no dzīves.” Katrs, kurš zaudējis tuvu cilvēku, spēs saprast Kristofa Onodibio romāna “Ticēt brīnumainajam” galvenā varoņa Cēzara izjūtas pēc sievas nāves.
Cēzara nodomus nespēj dzēst pat fakts, ka viņam jāizaudzina dēls. “Kad skatos uz mūsu dēlu, es redzu viņu – savu mīļoto. Un dusmojos uz viņiem – kā uz vienu, tā uz otru. Tie paši vaibsti, tāds pats izaicinājums drūmajā skatienā, daiļums, āda, tādas pašas dusmas. Tātad tas jābeidz. Apzinos, ka, šo rakstot, pamatīgi piesmeju savas tēva saistības, bet vai es tāds vēl esmu?” Cēzars ir parūpējies, lai dēlam nekā netrūktu. Pēc pilngadības sasniegšanas viņš iegūs labu naudas summu, bet līdz tam saņems regulārus pārskaitījumus. Puiku izaudzinās tie, kas izaudzinājuši Cēzaru. Viņam nekā netrūks. “Pat vēl labāk: man nebūs laika sagādāt viņam vilšanos kā visiem tēviem. Gļēvulība? Nē. Gļēvi būtu to nedarīt, turpināt to noliegt. Es nedaru galu savām dienām, es daru galu ilgai naktij.”
Divu gadu laikā Cēzars novecojis par desmit. Viņš neizturami mokās katru reizi, kad uzlūko dēlu, kurš raugās tam pretī ar Pasas vaibstiem. Ir laiks. Cēzars pieceļas, lai aizvērtu logus. Apsēžas virtuvē un vēro uz galda rindā noliktās divpadsmit kapsulas, kas atgādina maniakāla snaipera lodes. Trīs jau norītas, un Cēzars pamazām sāk izjust to iedarbību. Miorelaksācija. “Myo” grieķiski nozīmē ‘muskulis’ un arī ‘pele’. Ne vienu vien viņš ir pārsteidzis ar savām etimoloģijas zināšanām. Cēzaram ir ievērojama antīkās literatūras kolekcija. Viņš pats saka: “Vienīgi grāmatām izdodas mani nomierināt – dienā, naktīs, kad atgriežas rēgs. Vienīgi antīkie varoņi zina, kā uzrunāt manu sirdi, dzīvajiem tas neizdodas.”
Atsauču uz neskaitāmiem antīkajiem varoņiem un mītiem grāmatā ir daudz. Tie veido paralēlo realitāti, ar kuru Cēzars uztur saikni. Tie, kas pārzina mītus, zina, kas ir Odisejs, Sokrats, Hārons, Tēsejs, Ahillejs, un visam romānā rakstītajam atrod otru plānu. Arī Cēzara vārds runā pats par sevi. Lai arī izpratne par antīko pasaules uzbūvi palīdz daudz labāk saprast kontekstu, tomēr pat bez padziļinātām zināšanām antīkajā literatūrā darbs ir labi lasāms. Sengrieķu tēlus un arī mūsdienu atsauces autors darbā iekļāvis veiksmīgi – tie nav uzbāzīgi un nerada iespaidu, ka viņš vēlējies palielīties ar savām zināšanām. Neiztiek arī bez Dionīsijiem raksturīgajām noskaņām.
Viena kapsula pēc otras. Kājas smagas, sirdsdarbība stājas. Grieķi to dēvēja par ataraksiju – pilnīgs dvēseles miers bez bailēm un raizēm. To pārtrauc zvans pie durvīm. Meitene ap gadiem divdesmit, blondi mati, rokā skūtera ķivere. Esot kaimiņiene. Sakās aizmirsusi sava dzīvokļa atslēgas. Slavē Cēzara bibliotēku. “Es uz to raugos kā uz draudzeni. Nekad visu neizlasīšu, bet zinu, ka viņa tepat ir. Ja nu gadījumā ko vajag. Grāmatas mani saista ar pagājušiem laikiem. Man tas patīk. Es tā ceļoju,” skaidro īpašnieks.
Kristofs Onodibio ir franču žurnālists un rakstnieks. Romānā “Ticēt brīnumainajam” klātesoša ir arī viņa profesija, terorisma skartā Parīze un kara apjausma. Bet tam visam pa vidu dzīve – pieaugšana, mīlestība, zaudējums, dēls, iekāre, grāmatas. “To, ko atņem laiks, var izglābt tikai mūsu bērnība, viss, ko tajā esam iespējuši.” Atgriezies bērnībā, Cēzars atgriežas dzīvē.
Laba lasāmviela, kas nodarbina gan prātu, gan emocionālo pasauli. To atzinīgi novērtējuši gan lasītāji, gan literatūras kritiķi.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
