Par visu, itin visu
“Mana slimība un tikpat reta, cik pazīstama. Tas ir smaga kombinēta imūndeficīta (SKID) paveids, taču vairumam ir zināms kā “burbuļa sindroms”. Būtībā man ir alerģija pret pasauli. Jebkas var izraisīt veselības pasliktināšanas. Tās var būt ķimikālijas, ko satur tīrīšanas līdzeklis, ar kuru ir noslaucīts galds, kam es nupat pieskāros. Tās var būt kādas smaržas. Tā var būt eksotiska garšviela, kas bijusi pievienota tikko notiesātajai maltītei. Tas var būt kaut kas viens vai visi, vai nekas no iepriekš minētā vai kaut kas pavisam cits. Neviens nezina, kas būs cēlonis, bet visi zina, kādas sekas. Mamma apgalvo, ka bērnībā es gandrīz nomiru. Tāpēc es atrodos četrās SKID sienās. Es nedrīkstu iziet no mājas, neesmu to pametusi septiņpadsmit gadus.”
Izklausās biedējoši, vai ne? Un patiesībā mazliet arī ticami, ņemot vērā dažādu alerģisku reakciju izplatīšanos mūsdienās. Gandrīz katrā ģimenē ir cilvēks, kuram ir kāda produkta nepanesamība vai alerģija pret kādu pārtikas sastāvdaļu.
Katrā gadījumā Nikolas Jūnas jauniešu auditorijai paredzētais stāsts “Viss, itin viss” nešķiet samākslots un neticams, lai gan tā pamatsižets par meiteni, kas septiņpadsmit gadu nav bijusi ārpus mājas, faktiski tāds šķiet. Grāmatu sāku lasīt bez īpašām pretenzijām, labi saprotot, ka es diez vai esmu tās īstā mērķauditorija. Tomēr stāsts mani aizrāva. Valoda ir viegla un dzirkstoša. Notikumu gaita viegli vizualizējama un līdzpārdzīvojama. Kad atvedu grāmatu mājās, sešpadsmitgadīgā meita paziņoja, ka redzējusi filmu, kas uzņemta pēc šī darba. Godīgi sakot, izlasot grāmatu, man pat sagribējās to noskatīties, lai redzētu, kādi aktieri izvēlēti, kā tiek atspoguļotas stāsta norises. Tiesa, pagaidām neesmu vēl šo ieceri īstenojusi, bet esmu ieplānojusi to kaut kad izdarīt.
Var jau būt arī labāk, ja paiet kāds laiks pēc stāsta izlasīšanas, lai filmu interesantāk skatīties. Jāpiebilst, ka šī grāmata ir viens no gadījumiem, kad stāsta noslēgums slēpj zināmu intrigu, ko atklāt nebūtu godīgi pret tiem, kas to vēl tikai lasīs. Protams, diezin vai es līdz filmas baudīšanai iemanīšos aizmirst sižeta gaitu un risinājumu, tomēr iegūtā informācija būs mazliet nosēdusies, dialogi piemirsušies. Piemēram, tie – svarīgie dialogi starp grāmatas galveno varoni Madiju un Oliju, kuros jūtama īpaši smalka stīga, rotaļīgums un savstarpēja saskaņa.
“Olijs: Es sajaucu tavu dzīvi.
Madelina: Nē, lūdzu, nedomā tā.
Olijs: Mēs šodien rīkojāmies neprātīgi.
Madelina: Es zinu.
Olijs: Kur mums bija prāts?
Madelina: Es nezinu.
Olijs: Varbūt mums vajadzētu iepauzēt?
Madelina: …”
Jums šī saruna neko neizsaka, tomēr tā ir īpaša stāsta kontekstā un atklāj daudz par notikušo un to, kas sagaidāms (paredzams) turpmākajā grāmatas sižetā. Kas tieši? Lai to uzzinātu, jāizlasa “Viss, itin viss”. Vai vismaz jānoskatās filma.
Starp citu, grāmatas autore N.Jūna augusi Jamaikā un Bruklinā, bet patlaban dzīvo Kalifornijā, Losandželosā, kopā ar vīru un meitu. “Viss, itin viss” ir viņas pirmais romāns.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
