Kādā dzīvoklī Parīzē
“Cilvēki ierodas divas stundas pirms noteiktā laika, lai nepalaistu garām viņa uzstāšanos un nepaliktu bez sēdvietas (citādi viņiem nāktos sēdēt pirmajā, kur atrasties ir bīstami). Tādu smiešanos un aplausus nevar dzirdēt nevienā numurā, pat ne pēc Margeritas priekšnesuma un pikantajām piedauzīgajām replikām. Laikam jau sirdī mēs visi esam bērni.
Tas, kas man visvairāk patīk jaukajā franču bezdētājā, ir viņa draugu loks. Teju ikreiz, kad Lepetemēns noliecas un piepūš vaigus, zālē smieklu gaidās sastingst izcilu mākslinieku un citu slavenību izlase – Emīls Zolā, Edgars Degā un viņa mazais itāļu draugs gleznotājs Džovanni Boldini.”
Vai tiešām kādreiz franču krodziņos uzstājušās ne tikai kabarē dejotājas, bet arī publiski bezdētāji, grūti spriest, bet tā romānā “Dzīvoklis Parīzē” raksta tā autore Mišela Geibla. Gluži tāpat nav ne jausmas, vai šādu uzstāšanos varētu būt vērojis arī Emīls Zolā. Romāns gan nav par gaisa laidēju, bet par Eiprilu, kas ir “Sotheby’s” izsoļu nama eksperte un no Ņujorkas devusies uz Parīzi novērtēt kādā dzīvoklī uzietās senlietas.
Tur plašajos apartamentos glabājas gan sarkankoka dīvāni, gan ziloņkaula statuetes un nefrīta vāzes, tomēr daudz lielāku interesi raisa portrets, kuru gleznojis slavens mākslinieks, un viņa valdzinošās modeles Martas de Floriānas dienasgrāmatas. Sākusi tās lasīt, Eiprila vairs nespēj apstāties, un pavisam nemanāmi stāsts par mēbelēm, svečturiem un apzeltītiem traukiem pārtop kaislību pilnā vēstījumā par iecienītas kurtizānes dēkām bohēmiskajā Parīzē 19. gadsimta beigās. Cenšoties atklāt Martas vētrainās dzīves noslēpumus, Eiprila aizvien vairāk aizdomājas arī par sevi. Vai, ieviešot kārtību Parīzes dzīvoklī, viņa spēs sakārtot savu laulību? Un vai šajā jautājumā varētu palīdzēt satraucoši seksīgs franču jurists?
Pēdējais apzīmējums, protams, kārtējo reizi apliecina mūsu priekšstatus par Franciju – ēdiens tur ir fantastisks, visi vīrieši seksīgi un sievietes skaistas. Negrasos apgalvot pretējo, lai gan veselais saprāts liek domāt, ka arī šajā zemē mīt visai dažādi vīrieši un sievietes. Arī franču valoda (kas, nenoliedzami, ir skaista) un šīs valsts iedzīvotāju izruna citās valodās tiek izmantota kā pašsaprotams akcents valodas uzlabošanai, tās burvīgo ietekmi atklājot arī kādā romāna dialogā starp Eiprilu un seksīgo francūzi Liku:
“– Ā, skaidrs. Kundze ir sasniegusi jautājumu limitu. Oki-doki.
– Oki-doki? Izklausās smieklīgi, kad to sakāt jūs ar franču akcentu.
– Non. Nav taisnība. Ar franču akcentu viss izklausās labāk.”
Vairākkārt rakstot par grāmatām, kurās darbība norit paralēli dažādos laika periodos, jau esmu minējusi, ka tas nav gluži mans iecienītākais romānos izmantotais rakstīšanas stils. Visbiežāk viena no sižeta līnijām tomēr ir krietni spēcīgāka par otru. Šajā gadījumā vairāk piesaistīja Martas de Floriānas gaitas senākā pagātnē, kas faktiski veidoja romāna pamatsižetu, nevis Ņujorkas ekspertes izdzīvotais Parīzē.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
