LLU Meža fakultātes asociētā profesore Inga Straupe stāsta par mīlestību uz mežu, studentiem un līnijdejām.
Jau kopš dzimšanas, kad Ingas vecāki pārcēlās uz dzīvi Jelgavā, viņa sevi dēvē par vietējo. Lai gan augusi pilsētas vidē, Inga iemīlējās botānikā un savu turpmāko dzīvi nolēma saistīt ar dabas zinātnēm. Viņa atceras, kā bērnības vasaras pavadītas Rīgas jūrmalā kopā ar vecmāmiņām priežu mežu ielokā. «Toreiz man vairāk patika jūra, nevis mežs, jo pie ūdens varēja pavadīt visu dienu. Bet visspilgtākās bērnības atmiņas ir no manas auklītes mājām Jelgavas nomalē, kur ziedēja daudz puķu, bija dārzs, bišu drava, vistas, suņi un kaķis. Vēl tagad atceros, kā tur viss ziedēja un smaržoja, kurā vietā kas auga,» iespaidos dalās Inga Straupe, piebilstot, ka dabas ainas galvā labāk uzburt palīdzēja arī neskaitāmās izlasītās grāmatas. Viņai likās, ka darīt kaut ko labu dabai ir viņas mūža misija, tāpēc sāka studijas Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē. Toreiz Ingai interesēja arī mākslas vēsture, taču jauniete nobijās no sarežģītā iestājeksāmena. «Pēc trīs gadu intensīvām studijām vispārīgajā bioloģijā sākās specializācija botānikā, iegūstot arī pedagoga izglītību, pirms tam praktizējoties skolā. Tagad ir prieks strādāt ar studentiem, jo skolēnu klase ir kā dzīvsudrabs, kas jāsavalda, turklāt jāmēģina noturēt skolēnu uzmanību. Studenti ir motivētāki,» atklāj Mežkopības katedras pasniedzēja. Pēc augstskolas nepilnus divus gadus Inga strādāja LLU Augu un kukaiņu vīrusslimību problēmu laboratorijā Valdekā, pētot liliju un cukurbiešu vīrusus, bet tad sekoja aicinājums pievienoties Meža fakultātes kolektīvam un mācīt botāniku.
Hobijs pārtop studiju materiālā
«Veterinārmedicīnas fakultātes studenti ir ļoti aizrautīgi klausītāji, mežsaimnieki – vēsi un nosvērti, vides saimnieki – radoši, turpretī ainavu arhitekti – jūsmīgi un romantiski, bet ar visiem ir interesanti strādāt. Darbs ar jauniešiem ir cilvēka atjaunošanās iespēja,» stāsta Inga Straupe. Viņa atzīst, ka lielu pieredzi guvusi arī Meža fakultātes prodekānes amatā, attīstot uzstāšanās prasmes un organizatoriskās iemaņas. Kā savus hobijus Inga min dabisko meža biotopu pētīšanu, līnijdejas un ceļošanu. Interesanti, ka mežā iegūtās zināšanas tālāk var nodot studentiem. «Dabiskie meža biotopi (biotops – augu un dzīvnieku apdzīvota vide, kurā ir samērā vienveidīgi apstākļi – red.) ir vietas mežā, kur sastopamas retas sugas un īpaši apstākļi, kas nepieciešami daudzu augu un dzīvnieku sugu izdzīvošanai. Šādas vietas atrodas saimnieciskajos mežos, un nākotnē, prasmīgi saimniekojot, arī parastos mežos veidojas struktūras, kas raksturīgas dabiskiem mežiem un nepieciešamas sugām. Mans hobijs pārtop studiju materiālā, ar laiku mainās ne tikai zināšanas vides zinātnēs, bet arī valsts likumdošana, un mežs funkcionē arvien pilnvērtīgāk…» pieredzē dalās Inga Straupe, piebilstot, ka dabisko meža biotopu un ķērpju pētīšana bija arī viņas doktora darba tēma, kas aizstāvēta 2008. gadā. «Jāsaprot, ka mežs veic ne tikai ekonomisko funkciju, tam ir arī ekoloģiska un sociāla vērtība. Tas ir ne vien skābekļa un koksnes avots, bet arī pastaigu, aktīvās atpūtas, sēņošanas un ogošanas vieta,» atgādina Inga.
Pilsētnieki nav ierobežoti telpā
«Mans kā pieauguša cilvēka sapnis ir lasīt dabā kā grāmatā. Tā, lai es varētu saprast un ikvienam pastāstīt par augiem un vietas vēsturi, augsni un vides īpatnībām. Ja pazīst attiecīgās vietas augus, var daudz pastāstīt par augsnes sastāvu un īpašībām. Es to mācos katru dienu un visu laiku. Daba ir ārkārtīgi interesanta. Mēs visi esam radinieki, tikai mums katram ir savs izpausmes veids,» stāsta mežzinātņu doktore, piebilstot, ka neviens nekad neiedomāsies salīdzināt topošo māmiņu ar labības graudu, taču savā būtībā abi organismi ir identiski. Par veiksmīgākajām brīvdienām Inga uzskata tās, kad izdevies doties ekspedīcijās vai pārgājienos uz kādām vēl neredzētām vietām. Nekur nav tālu jāceļo, arī Jelgavas apkaimē ir daudz vietu, ko apskatīt, taču kādreiz Inga labprāt dotos pārgājienā gar Latvijas jūras robežu. Viņa turpina: «Bieži, veicot eksperta pienākumus un vērtējot vidi dažādās Latvijas vietās, atklāju jaunu pasauli. Ciema centrā veikals ir slēgts, iedzīvotāju maz, daudzas sētas pamestas… Kā cilvēki piepilda savu dzīvi? Liekas, ka viņi ir ierobežoti telpā. Mums pilsētā ir daudz lielākas izredzes izglītot sevi, baudīt kultūru, apmeklēt pasākumus, piedalīties svētkos un interesanti pavadīt laiku.»
Jubileju pavada uz skatuves
Par augstskolas pienākumiem un ikdienas raizēm Inga aizmirst līnijdeju nodarbībās, kuras apmeklē jau 12 gadu. «Jaunībā biju vairāk dziedātāja, tolaik bija daudz dažādu vokālo ansambļu, kur varēja iesaistīties, ar laiku sāku dejot. Līnijdejas prasa zināmu piepūli, precīzi jāatceras soļu kārtība, jādomā par dejas kompozīciju. Nav viegli, bet labākais ir tas, ka deju laikā jādomā tikai par nākamo soli un pareizo kustību. Pirmdienu vakari man ir svēti, jo tad ir deju nodarbības, kur pilnībā atslēdzos no ikdienas,» pieredzē dalās Inga Straupe, kas savu 50 gadu jubileju pavadīja uz skatuves, piedaloties Studentu dienu konkursā «Vienā ritmā ar pasniedzēju». Iespēju robežās Inga mēģina sevi lutināt arī ar tuvākiem un tālākiem ceļojumiem, bet tepat Jelgavā pastaigājas pa mazajām ieliņām, vēro Pils salas zirgus un pēta tālās skatu līnijas no jaunā Mītavas tilta, kuru labprāt izrāda arī ciemiņiem. Viņai patīk pārredzamie Zemgales lauki, mežu puduri un nebeidzamais plašums, tādā vidē jūtoties droša. Inga priecājas par katru koku, kas aug pilsētā un ir redzams pa dzīvokļa logu, pat par sakaru torni, kas paveras viņas loga priekšā un tēlaini apzīmēts par «Jelgavas Eifeli». Taču šķiet, ka pietrūkst mazas un romantiskas pasēdēšanas vietas – kafejnīcas, kur varētu pakavēt laiku ar draugiem, tāpēc ar nepacietību tiek gaidīta tējas namiņa atklāšana Driksas krastā. «Stress ikdienā ir lielākais ienaidnieks ikvienam, taču visām lietām, tajā skaitā arī dabā, ir tieksme iegūt līdzsvaru. Galvenais, lai ir darbs, kas patīk, māja, kur dzīvot, un apkārt mīļie cilvēki, kas ir veseli, tad visas lietas nostājas savās vietās. Un, ja jūti, ka laukā ir zaļas lapas vai baltas kupenas, vai pelēku zaru vijumi uz debesu fona, tad cilvēks ir laimīgs,» tā par dzīves vērtībām izsakās Inga Straupe, kas jebkurā dabas ainā prot saskatīt gleznas un gobelēnus, ko veido zilie padebeši, mijoties ar zaļo dzīvību. ◆
