«Par zaķi, kas bija noguris» (3. oktobrī). Krista: Raksts patiesi ir ļoti emocionāls. Iznāca pat izraudāties. Arī man vislielākās sāpes ir redzēt, ka cieš bērns.
«Par zaķi, kas bija noguris» (3. oktobrī)
Krista: Raksts patiesi ir ļoti emocionāls. Iznāca pat izraudāties. Arī man vislielākās sāpes ir redzēt, ka cieš bērns. Arī es bieži domāju par to, kas būtu vainojams pie šīm problēmām. Vecāki? Valsts? Paši? Gribētos visiem ieteikt izlasīt šo sirsnīgo rakstu un, ja pašiem ir mazi bērniņi, padomāt, kā lai piepilda viņu sapņus, kā lai padara viņus priecīgus, kā lai ļauj viņiem mīlēt un justies mīlētiem… Tas ir svarīgi. Jo katrs tāds maziņš bērniņš ir mūsu nākotne. Mēs daļēji esam atkarīgi no šiem mazajiem cilvēciņiem, kas jāatbalsta, lai arī kā nebūtu… Paldies Tev, Egita, ka spēji uzrakstīt ko tik sirdi aizkustinošu!
«Gods kalpot Jelgavai!» (4. oktobrī)
ILZE: Ko lai saka – malači!
Kārlis: Puiši tiešām labu darbu izdarījuši, tikai nevar saprast, kā to puisi īsti sauc – sākumā Andris, bet pēc tam Andis!?
Fruti: Zēni – malači! Izbrīnīja, kāpēc tikai vienā teikumā (nu labi, divos!) rakstā pieminēti drosmīgo jauniešu vārdi un viņu nodarbošanās.
No savākto faktu materiāla vajadzētu būt diviem rakstiem – par drosmīgajiem jauniešiem, jo lielākoties mēs sastopamies ar ārkārtīgu vienaldzību, un par huligānu postījumiem, kā arī, cik līdzekļu ieguldīts to atjaunošanā.
Videga: Lepojos ar savu brāli Andi!
