Ne gribēta, ne prasīta, bet te nu tā ir – dzīvība. Un tā vien šķiet, ka turpinām pret to attiekties kā tādu, kas nepieder mīlestībai. It kā fiziskā esība nebūtu lolojama un saudzējama, bet kārtējais par brīvu dabūtais reklāmas paraudziņš, kuru var izspiest un vieglu roku izmest miskastē. Bez pieķeršanās smaržai un gaismām, kādas raksturīgas vien pavasarim, maģiskajiem saulrietiem, zāles augšanas brīnumam. Arī cilvēcīgam smaidam, asarai un pilsētas kņadai. Ļaujam tam slīdēt sev garām kā tālreisa vilcienam bez pieturām mazajos ciemos.Varbūt nemaz negribam dzīvot? Tāpēc tik viegli metamies neveselīga dzīvesveida apkampienos, mānīdami sevi, ka nāves pievilkšana milimetru pa milimetram nenotiek, un iedomādamies, ka tie čipsi un saslietās kājas pie televizora ir vienīgā bauda zemes virsū. Tik ļoti gribam un gribam, ka aizmirstam mēru. Stampājam sevī sāli un cukuru, treknas kūkas, taukus un majonēzi kopā ar kečupu, ļaujot holesterīnam aizdambēt mūsu asinsvadus. Tinamies cigarešu un izplūdes gāžu dūmos. Slīkstam alkoholā. Nepretojamies stresam. Ignorējam miegu, mieru un harmoniju. Dzīvojam neprātīgi, bet nez kāpēc iedomājamies, ka tā varēs mūžīgi. Kurš gan tik nejēdzīgā kārtā sagrozījis smadzenes homo sapienam, kas spējis iemācīties iekarot kosmosu un pārstādīt sirdis? Izdzīvošanai it kā bija jābūt instinktīvai…Tā vietā pie deniņiem griežam «krievu ruleti», vieglprātīgi minot – sašķaidīs šoreiz smadzenes vai izdosies izsprukt sveikā? It kā mums šajā lietā nebūtu nekādas teikšanas! Jo lemj jau tie citi – liktenis, zvaigznes, melnā maģija ar saviem lāstiem un piebūrumiem. Kaķa, zaķa un mērkaķīša gadi. Ko nu es tāds maziņš un melns! Lai viņi riktē manas dienas un nedienas, bet es uz to visu noskatīšos. Jo nedzīvoju.Taču dzīve turpina pulsēt un ņirbt ar savām krāsām un iespējām. Mest izaicinājumus, priecēt un skumdināt. Kāpēc to visu nepieradināt un neieķerties kā dadzītim tās svītrainajā ņieburā? Brīnīties, jūsmot un priecāties. Bet tā vietā kratāmies vaļā, pat sirsniņas iepukstēšanos embrijā un elpošanu uztverdami kā pašu par sevi saprotamu. Taču ne jau par saprašanu, bet jušanu un izdzīvošanu, manuprāt, ir stāsts. Kāpēc gan to neizvēlēties?
