Nevienā sabiedriskajā iekārtā, nevienā valstī oficiālā kriminālā statistika pilnībā un objektīvi neatspoguļo datus par noziedzīgajiem nodarījumiem un kriminālpārkāpumiem.
Nevienā sabiedriskajā iekārtā, nevienā valstī oficiālā kriminālā statistika pilnībā un objektīvi neatspoguļo datus par noziedzīgajiem nodarījumiem un kriminālpārkāpumiem. Vispirms jau tas ir atkarīgs no tā, kādas darbības un nodarījumus likumdevējs ir noteicis kā prettiesiskus un krimināli sodāmus. Tā kā dažādās valstīs atbilstoši to ekonomiskajai un politiskajai iekārtai šie jēdzieni tiek lietoti atšķirīgi, dažādas var būt arī kriminālnoziegumu kvalifikācijas. Latvijas jaunajā, 1998. gadā pieņemtajā, Krimināllikumā noziedzīgie nodarījumi ir kvalificēti sevišķās daļas 17 nodaļās, kurās ir iekļauti noziegumi pret personību, īpašumu, valsts pārvaldi un citiem objektiem. Kaut arī Eiropas Savienības valstīs šie kritēriji ir daudzmaz salīdzināmi un Latvija mēģina tiem pielāgoties, citās zemēs tie var būt atšķirīgi. Šinī sakarībā to noziedzīgo nodarījumu kopums, kas izdarīti noteiktā teritorijā, bet nav atspoguļoti kriminālistikā, jeb tā dēvētā latentā noziedzība ir diezgan relatīvs jēdziens, un vienotas metodoloģijas tās izpētei nav.
Jāatzīmē, ka Latvijā šinī jomā socioloģisko un statistisko pētījumu tikpat kā nav, tāpat kā nav to metodikas, kas atbilstu mūsu politiski ekonomiskajai situācijai.
Daži autori uzskata, ka reģistrētā noziedzība ir tikai šīs parādības aisberga redzamā daļa, bet tās zemūdens masa, proti, latentā noziedzība, varētu būt astoņas līdz desmit reizes lielāka. Tā secinājuši pētnieki, kas ir analizējuši tendences tā dēvētajā «ēnu ekonomikā» un ar to saistītos noziegumus, kurus aptver Krimināllikuma nodaļa – «noziedzīgi nodarījumi tautsaimniecībā». Nav šaubu, ka katras nodaļas atklāto noziedzīgo nodarījumu klāstam ir sava neredzamā daļa, taču pilnīgi noteikti katrai sava un atšķirīga. Tāpat atšķirīgi ir arī to izcelsmes iemesli. Piemēram, noziegumos pret īpašumu (zādzības, laupīšanas, krāpšanas u.c.) noteicošie iemesli varētu būt policijas darba efektivitāte šo nodarījumu atklāšanā un tās kopējais prestižs. Bieži vien iedzīvotāju iesniegumi par noziegumu šinī jomā tā arī paliek neuzrakstīti, uzskatot, ka tik un tā vaininieku diezin vai atradīs. It sevišķi gadījumos, kad cietušais nodarīto kaitējumu neuzskata par sev būtisku. Šādu pašu apsvērumu dēļ neredzama kļūst arī daļa noziegumu, kas vērsta pret personas neaizskaramību. Starp citiem iemesliem jāatzīmē arī nevēlamā publicitāte, kuru reizēm pat ar likumu pārkāpumiem (par ētiku nemaz nerunājot) sagādā informācijas līdzekļi. Tiesa gan, šīs piederības noziedzīgo nodarījumu latentā daļa pārāk liela nevarētu būt. Tātad atliek vien atgriezties pie Latvijā vismazāk reģistrēto, vēl mazāk atklāto un vismazāk iztiesāto nodarījumu klāsta – ekonomiskajiem noziegumiem.
Kas ir noziegums ekonomikā? Krimināllikums tos aptver divās speciālajās nodaļās kā noziedzīgus nodarījumus tautsaimniecībā un noziedzīgus nodarījumus pret vispārējo drošību un sabiedrisko kārtību. Taču valsts ekonomiskās intereses apdraud plašs noziegumu kopums un pat tādi nodarījumi, kas nav iekļauti Krimināllikumā. Par šiem noziegumiem un to latento daļu nevar runāt, neskarot «ēnu ekonomiku». Ar šo jēdzienu parasti saprot gan ar likumdošanu aizliegtu ekonomisko darbību, gan tās noteiktajā kārtībā nereģistrētu darbību. Tātad ekonomiskajos noziegumos (kā reģistrētos, tā latentos) ietilpst kā ar likumu atļautās darbības, kas tiek veiktas ar pārkāpumiem (izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, dubulto grāmatvedību un līdzīgiem), tā arī ar likumu aizliegtās uzņēmējdarbības formas un kriminālnodarījumi, kas valstij nesuši materiālos zaudējumus. Strukturējot noziedzību ekonomikā, to varētu klasificēt tāpat kā ekonomikas zinātnes paveidus: rūpniecībā, lauksaimniecībā, tirdzniecībā, finansēs u.tml. Savukārt nelegālās ekonomikas sfēras papildina šo noziegumu klāstu ar tādiem nodarījumiem kā narkotiku izplatīšana, kontrabanda, prostitūcija un citiem. Finansu ministrijas oficiālā statistika liecina, ka likumā atļautās, bet nereģistrētās aktivitātes mūsu valstī veido 30 – 40 % no iekšzemes kopprodukta. Jāsecina, ka tieši ekonomiskie noziegumi veido noziedzības latentāti Latvijā.
Nav noslēpums, ka izplatītākais noziegums šajā jomā ir nodokļu slēpšana. Tas ir kļuvis par vispāratzītu faktu, taču tā identificēšana ir ļoti sarežģīts un grūti realizējams process. Šie noziegumi tiek izdarīti gan, viltojot dokumentus, gan aploksnēs izmaksājot algas, gan veicot vēl viltīgākas mahinācijas. Tādi noziegumi kā narkotiku un ieroču tirdzniecība, prostitūcijas organizēšana, personu nolaupīšana un izspiešana, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija jeb tā dēvētā «naudas atmazgāšana» visur pasaulē pēc savas būtības saistīta ar organizēto noziedzību. Atzīstot tās klātbūtni arī Latvijā un zinot tās struktūru organizētību un cenšanos pēc plašākām ietekmes sfērām un zināmas daļas leģitimācijas, jāatzīst arī fakts, ka ar to ir jāsaista latentās noziedzības lauvas tiesa mūsu valstī. Organizētā noziedzība ir viens no sarežģītākajiem, grūti identificējamiem un bīstamākajiem noziedzības veidiem, kas atstāj lielu iespaidu uz valsts politiskajiem, ekonomiskajiem un tiesiskajiem procesiem. Kontrolējot ievērojamus naudas līdzekļus (daži apgalvo, ka tie ir vairāki miljardi latu), organizētās noziedzības darboņiem ir iespējams, uzpērkot un kukuļojot valsts amatpersonas, ietekmēt valsts varu, un tāds noziedzīgs konglomerāts jau kļūst bīstams valsts suverenitātei.
Tas, ka latentās noziedzības pamatu Latvijā veido noziegumi ekonomikā, acīmredzot ir aksioma. Atbildēt uz jautājumu, kāpēc tas ir tā, ir daudz grūtāk, nekā to uzdot. Daži juristi Latvijas likumdošanā saskata zināmas nekonsekvences, kas attiecināmas uz likumu par ļaunprātīgu bankrotu un citiem likumiem un likumpakārtotiem normatīviem dokumentiem. Viens no cēloņiem, kas veicina latentās noziedzības uzplaukumu šinī jomā ir vispārējais ekonomiskais stāvoklis valstī: pirmatnējā kapitāla uzkrāšanas process (tāds neliels zelta drudzis jeb «vietējā Klondaika»), sociālo slāņu diferencēšanās un atsevišķu sabiedrības slāņu sociālā nenodrošinātība. Sabiedrībā veidojas pesimisms un nospiestība, kas rada tiesisku nihilismu, tādēļ cilvēki bieži vien pat necenšas realizēt savas tiesības un nemēģina tās aizstāvēt.
Lai uzlabotu situāciju ar noziegumu atklāšanu, tai skaitā arī tās latentajā daļā, ir nepieciešams pastiprināt valsts ietekmi uz ekonomiskajiem procesiem Latvijā un likvidēt kraso sociālo noslāņošanos sabiedrībā. Svarīga loma ir tiesībsargājošo iestāžu materiāli tehniskajam nodrošinājumam un darba samaksai. Labi ekipēts un materiāli nodrošināts policists, neuzpērkams prokurors un tiesnesis ir panākumu ķīla šo problēmu atrisināšanā. Ir pienācis laiks atzīt, ka to pozitīvs risinājums ir valsts suverenitātes garants un finansējums – neatņemama aizsardzības budžeta daļa.
