Rēzeknes novada Lendžu brīvdabas estrādē maija vidū jau otro gadu notika garīgās mūzikas svētki “Cauri laikiem”, veltīti Latvijas simtgadei. Svētku idejas autore ir mūziķe un dzejniece Ingūna Lipska no Ozolniekiem, kura ne tikai kļuvusi par nesen izveidotā Zaļenieku sieviešu kora dalībnieci, bet arī uzņēmās mūsu gides lomu divu dienu ceļojumā pa Latgali. Ingūnas dzimta nāk no Latgales, Rēzeknes pusē viņa ir dzīvojusi un strādājusi, vadot vairākus vokālos ansambļus.
Maijs ir svētās Jaunavas Marijas mēnesis, laiks, kad Dievmātei tiek veltīti īpaši dievkalpojumi un lūgšanas. Maija dziedājumi par godu Jaunavai Marijai pie ceļmalas krustiem Latgalē kā tradīcija radusies 19. gadsimtā un laika gaitā nav izzudusi. Maijā Latgales pusē vīri un sievas pēc dienas darbiem pulcējas pie krustiem, kas visbiežāk izvietoti ceļa malās, lai lūgšanās un dziesmās godinātu Jaunavu Mariju.
Lendžos, kas atrodas 15 kilometru attālumā no Rēzeknes, esam pēcpusdienā, bet mūsu ceļojums autobusā uz Latgali sākās jau puspiecos no rīta, pa ceļam izspēlējot arī Ingūnas sagatavoto viktorīnu ar jautājumiem par Latgali un ievērojot noteikumu – pārbraucot pāri Aiviekstei (ir pieņemts, ka aiz tās vēsturiski sākas Latgale), runāt tikai latgaliski. Gide mums palīdzēja apgūt latgaliešu valodas pamatus, ko vēlāk varējām izmantot arī praksē.
Kristus Karaļa kalns – brīvprātīgi un par ziedojumiem
Mūsu pirmais ceļa mērķis ir Aglona – Kristus Karaļa kalns, kas atrodas aptuveni pusotra kilometra attālumā no Aglonas bazilikas. Braucot no Aglonas un pagriežoties uz Dagdas ceļu, pēc aptuveni diviem kilometriem labajā pusē ir ceļa rādītājs. Kristus Karaļa kalns atklāts 2006. gadā. Šobrīd tajā atrodas 375 koka skulptūras, kurās saskaņā ar Derību atainoti tēli un sižeti no Ādama un Ievas laikiem līdz mūsdienām.
Par Karaļa kalnu tas dēvēts jau sen, taču līdz 2006. gada septembrim apkārt bijušas tikai pļavas un labības lauki. Kopā ar dārziem un mākslīgajiem dīķiem Kristus Karaļa kalna skulptūru parks tagad aizņem aptuveni 20 hektāru platību. Parka apstādījumu projekta autore ir ainavu māksliniece Anita Kazaka no SIA “Baltezers”.
Kristus Karaļa kalnu brīvprātīgi un par saviem līdzekļiem izveidojuši Ogres skulptors, pēc profesijas lidotājs, Ēriks Delpers un zemes īpašnieks Jānis Stupāns. Visi darbi notiek talku veidā, kad cilvēki ierodas no malu malām, lai ko paveiktu Dievam par godu. Brauc arī citi tēlnieki. Kalna centrālais tēls ir Jēzus Kristus – Uzvarētāja skulptūra, kas atrodas pašā kalna galā. Var doties uz Paradīzes salu, izstaigāt Ēdenes dārzu, Mīlestības salu, doties pa Dieva svētības ceļu vai izvēlēties divus dzīves ceļus – uz pazušanu vai laimi, apskatīt Ādamu, Ievu un viņu bērnus. Attēlots arī Mozus ar 10 Dieva baušļiem, krusts un 12 ciltis u.c.
Ieeja Kristus Karaļa kalnā ir bez maksas. Ja ir vēlēšanās, var atstāt ziedojumu, kas noderēs jaunu skulptūru veidošanai un stādījumu papildināšanai. Tā ir vieta, kuru apmeklēt svētceļniekiem un ikvienam neatkarīgi no konfesionālās piederības, ticības vai neticības.
Kristus Karaļa kalnā atrodas lūgšanu namiņš, kas arī tapis talkas laikā – uzcelts trijās dienās, bet nokrāsots divās –, stāsta Ingūna. Kristus Karaļa kalnam ir arī sava gide – Terēzija Bumbure, kas uz Aglonu pārcēlusies no Inčukalna. Ar gidi iepriekš var sazināties, viņas kontaktinformāciju atrodot internetā. Kad autobuss piebrauca pie kalna, arī gide ar melnbaltu motorolleru bija klāt un ielaida mūs lūgšanu namiņā.
Mazajā baznīciņā smaržo pēc koka un valda īpaša, gaiša labestības aura. Zinātāji teic, ka tur izteiktās lūgšanas piepildoties. Arī mēs lūdzāmies un dziedājām, bet gide ierakstīja video un pēc tam atsūtīja mums. Pa parku staigājām, kur katrai labāk tīk, uzkavējoties un fotografējoties pie skulptūrām, kas šķiet sirdij un dvēselei tuvākas. Kad skulptūru parks izstaigāts, jāparakstās atsauksmju grāmatā.
Aglonas maizes muzejs un kolorītā saimniece Vija
Tūrisma ceļveži vēsta, ka tas ir Baltijā vienīgais šāda veida muzejs, kas iepazīstina ar labības audzēšanu un maizes tapšanu. Nav melots – ienākot muzejā, mūs sagaida svaigi ceptas maizes smarža un latgaliešu tautas tērpā ģērbusies pati saimniece Vija Kudiņa. Pēc īsas apsveicināšanās jaunās meitas tiek liktas pie darba – malt graudus dzirnavās. Lai tās grieztu, vajag lielu spēku.
Ciemiņu uzņemšanai sagatavots teatralizēts uzvedums, kas sagādā daudz jautrības un pozitīvu emociju, jo saimniece Vija ir kolorīta personība, runā tikai latgaliešu valodā, dzied, joko, brīžiem ir parupja, jo lietas sauc īstajos vārdos.
Maizes muzejs ir viņas uzņēmējdarbība, kas sākusies pirms 14 gadiem ar projektā iegūtiem 2000 latiem. “Domāju, ko es ar to naudu darīšu. Nopirkt mašīnu? Mašīnu var sasist, un paliks tikai lūžņu kaudze. Nopirkt jaunu kleitu? Bet ja nu neviens nepamana? Un es jau tāpat esmu skaista!” saka saimniece Vija. Nolēmusi labāk sākt savu lietu, kas tagad jau pārtapusi par ģimenes biznesu – pie galda mūs apkalpoja Vijas vedekla.
Uz galda māla traukos mūs gaidīja latgaliešu ēdieni – aukstā biešu zupa ar gārsu lapiņām (ja vēl nav izaugušas jaunās biešu lapiņas), vārīti kartupeļi, biezpiens, krējums, speķis un sālīti gurķi, bet desertā tika pasniegtas biezpiena kļockas – saldi biezpiena pīrādziņi. Šis ēdiens obligāti esot jāpasniedz katrai Latgales saimniecei, citādi viņu uzskatīs par skopu vai neviesmīlīgu. Kļockas ēd ar rokām – tā, lai gar elkoņiem tek, – un skaļi šmakstinot! Ja vēlas, rokas var noslaucīt gar blakussēdētaja plecu, pamāca Vija.
Saimniece dalījās savos novērojumos, kā Latgales speķi abām rokām ēdusi veģetāriete un pēc tam vēl aizgājusi uz tuvējo veikaliņu, lai nopirktu līdzņemšanai. Veikaliņš ir kā muzeja turpinājums – uz turieni pēc speķa, svaigi ceptas maizītes un protams, šmakovkas, dodas daudzi tūristi. Arī mūsu grupa pusdienās tika cienāta ar latgaliešu nacionālo dzērienu – šmakavceņu (deļ dūšys).
Nu ko lai saka, izdaudzinātā Latgales viesmīlība nav mīts – tā joprojām pastāv, un bez šmakovkas tur neiztiek nevienos svētkos, godos vai pasēdēšanā. Starp citu, to dzer no ļoti mazām glāzītēm, ielejot sev un arī galda biedram pasniedzot jau pielietu glāzīti, neaizmirstot blakus sēdētājai novēlēt: “Vasala mosieņ!”
Lūznavas muiža – romantiskais jūgendstils
Tālāk mūsu ceļš veda uz Lūznavas muižu, kas atrodas netālu no Rēzeknes un tiek saukta par Latgales jūgendstila pērli. To kā vietu mākslai un mūzikai 20. gadsimta sākumā cēlusi Lietuvā dzimušo poļu izcelsmes muižnieku Kerbedzu dzimta. Kerbedzu īpašumos viesojies arī ievērojamais lietuviešu gleznotājs un mūziķis Mikolajs Konstantīns Čurļonis. Šobrīd Lūznavas muiža ir iedvesmas, radīšanas un mūzu tikšanās vieta Latgalē, Rāznas Nacionālajā parkā.
20. gadsimta sākumā muiža bija populāra mūziķu, literātu un mākslinieku pulcēšanās vieta. Vēlāk tā pārtapa par kurlmēmo bērnu skolu, tad kara štābu, atkal par skolas telpām (skolu 2009. gadā slēdza), par pagasta pārvaldi un beigās par bibliotēku.
2011. gadā, īstenojot Rēzeknes novada pašvaldības projektu “Lūznavas muižas ēkas rekonstrukcija”, sākās renovācija. Ieguldot miljonu eiro, muiža atdzima jaunā, skaistā izskatā. Rekonstrukciju pabeidza 2014. gadā, un, kā stāstīja muižas gide, 80 procentu apmērā atjaunotas oriģinālās vērtības, bet 20 procentu ir jaunas.
Ap muižas ēku plešas 23,7 hektāru liels parks ar septiņiem dīķiem un daudzžuburu liepu ar 21 stumbru, no kuriem pašlaik saglabājušies vien 12. Muižas ēkā atrodas tūrisma informācijas centrs, darbojas viesnīca, kurā katram numuriņam dots rezidences nosaukums, piemēram, Felicijas rezidence, Marijas rezidence vai Sofijas rezidence. Kā jau katrai pilij, esot arī savs spoks.
Ēkai raksturīgs romantiskais jūgendstils ar ziediem un lapām tapetēs, augstiem durvju rotājumiem u.c. Interesanti, ka nevienai no telpām nav četru stūru, bet pirmajā stāvā netālu no ieejas durvīm iekārtota istaba suņiem.
Ierīkota un darbojas kapela, bet līdzās nesen atklāta jauna notikumu vieta – Kultūras šķūnis, kur apskatāmi mākslinieku, lielākoties Latgales keramiķu, darbi. Tie redzami arī pilī. Turpat eksponētas Čurļoņa gleznu reprodukcijas, bet pagrabstāvā skatāma lietuviešu keramiķes Daivas Ložītes darbu izstāde.
Arī mēs pārliecinājāmies, ka Lūznavas muiža ir radošo cilvēku pulcēšanas vieta – kad dziedājām muižas zālē, pie mums ienāca tūristu grupa, kuru vadīja pazīstamā Latgales dzejniece Anna Rancāne, šoreiz gan “Impro” gides ampluā. Vienu no viesnīcas numuriņiem tobrīd bija noīrējusi izdevniecības “Santa” galvenā redaktore Santa Dansberga-Anča, lai gatavotos muižā paredzētajām literārajām sarunām. Savukārt citā numuriņā apmetusies Laima Jansone, jo viņai nākamajā dienā tur koncerts kopā ar grupu “Rūnas”.
Cepļu kalnā pie keramiķiem Voguliem
Nākamajā dienā pēc pārnakšņošanas turpat netālu no Lendžu estrādes esošajā, diemžēl pirms trim gadiem slēgtajā, Kalnezeru katoļu pamatskolā, kurai pretī pāri ceļam atrodas gleznainais Viraudas ezers, astoņos no rīta mūsu autobuss uzripoja Cepļu kalnā, un mēs no miega pamodinājām Cepleišu saimnieka pazīstamā Latgales keramiķa Voldemāra Vogula dēlu Jāni.
Lai gan vēl nedaudz samiegojies, saimniekdēls mūs uzņem sirsnīgi un ir liels stāstītājs. “Ar mālu tāpat kā ar sievieti – vajag apieties reizē maigi un stingri,” norāda keramiķis, kurš arodu, tāpat kā viņa dvīņubrālis Māris, apguvis no tēva. Keramikas darbnīcu tēvs te iekārtojis vēl pagājušā gadsimta 70. gados, un ar nelieliem uzlabojumiem tā strādā joprojām.
Mazos traukus taisīt esot visvieglāk, bet arī neliela trauka izvirpošana uz podnieka virpas nereti aizņem pusotru stundu. “Latgalē visi cehi aiztaisīti ciet, mālu ņemam no Lietuvas, Latvijā tas ir dārgāks,” turpina Jānis.
“Skatoties liekas, ka viss ir vienkārši, bet, kad pamēģina, – nav vis vienkārši. Iemācīties jau var, bet vai cilvēkam būs formas izjūta?” spriež podnieks un virpo nelielu vāzi, kuru pēc tam izrotā ar vienu no senākajiem latgaliešu rotājumiem – līklocīti. Virpošana gan aizņem tikai 15–20 procentu no visa darba, piebilst meistars.
Ja izstrādājums būs krāsains, to aplej ar balto mālu. Uz baltā māla arī rotā – grafiski, ar otas rotājumiem vai uz virpas – ar virpas rotājumiem. Kad plaukti sakrājušies pilni ar traukiem, keramiķi ķeras klāt glazēšanai. Kad izstrādājumi noglazēti, tie ceļo uz cepli. Atklātā tipa ceplis atrodas atsevišķā telpā, tas ir lielākais Latgalē un arī Latvijā, jo citos novados nav tik spilgtu keramikas tradīciju, atzīst Jānis.
Traukus krauj ceplī uz metāla restēm. Lai varētu izturēt lielo karstumu, restes izgatavotas no hroma un niķeļa sakausējuma. Kad podi sakrauti, augšā, pēdējā rindā, pa virsu liek lauskas – lai būtu termoizolācija. Tad sākas cepļa kurināšana. To kurina ar egles un priedes malku. Sākumā liek pa divām pagalēm. Silda piecas stundas, tad malku liek dziļāk.
Pēc septiņām stundām ceplis ir sakarsis līdz 600–700 grādiem un intensīvi tiek pielikta malka. Kad ceplis uzkarst līdz 1000 grādiem, glazūra izkūst. Pēc 12 stundām ceplis ir gatavs. Gatavību nosaka pēc dažādām pazīmēm – kādas ir liesmiņas, dzirkstelītes u.c.
Pēdējās 15–20 minūtes ir izšķirošās. Ja nokavē, ceplis pārdeg – glazūra oksidējas, kļūst tumša. 1300 grādos sāk kust māls, un sakūst viss ceplis. Keramiķiem Voguliem arī tā gadījies, jo īpaši, ja tēvs aizrunājoties ar kādu ciemiņu, atzīst Jānis, atgādinot, ka viņa tēvs ir Latgales melnās keramikas pamatlicējs.
Melnā keramika – tas ir ekoloģiski tīrs māls, kam nekā nav virsū. Cepli kurina tāpat, taču beigās cepli slāpē, tam uzklājot metāla loksni, bet priekšu aizmūrējot ar ķieģeļiem. Tas jāizdara 10 minūšu laikā. Izdeg skābeklis, iesūcas slāpeklis un trauks paliek melns, viņš skaidro.
Kad jautājam, kur keramiķi realizē savus izstrādājumus, Jānis attrauc: “Tas ir tīrais hobijs, kāda realizācija!” Iepatikušos keramiku iespējams nopirkt turpat darbnīcā. Ja ir vēlēšanās, var sarunāt ar podnieku, lai viņš atļauj apsēsties pie virpas un izvirpot pašam savu trauku.
