“Pirms divdesmit gadiem labības uzpircēji braukāja pa saimniecībām, diktēja zemniekiem nosacījumus, bet pie lielajiem labības pircējiem -“Dobeles dzirnavnieka” un Rīgas dzirnavnieka”- zemnieki vairākas dienas stāvēja rindā. Tomēr arī tie nevarēja ne nopirkt, ne pieņemt glabāšanā visu izaudzēto. Tāda bija situācija, kad 11 Zemgales zemnieki – domubiedri – sanāca kopā un nosprieda, ka jādibina savs kooperatīvs,” stāsta Jelgavas novada Zaļenieku pagasta “Mežacīruļu” saimnieks Juris Cīrulis. Viņš ir viens no “Latraps” dibinātājiem.
Zemnieki uzticējās Ružu ģimenei
Juris Cīrulis atceras, ka tolaik domubiedru grupa meklēja līderi, kas varētu vadīt kooperatīvu. Par tādu tika izvēlēts agronoms Edgars Ruža, kurš ir no labi pazīstamā LLU profesora Antona Ružas ģimenes un kurš deviņdesmitajos bija papildinājis izglītību Kanādā un tolaik strādāja koncernā BASF, kurā viens no darbības virzieniem ir augu aizsardzības līdzekļi. Edgars Ruža piebilst, ka tolaik, pēc padomju laika kopsaimniecību sabrukuma,lēnām, lēnām sāka attīstīties zemnieku saimniecības. Deviņdesmito gadu beigās tās jau izaudzēja vairāk pārtikas graudu nekā Latvijā nepieciešams pašpatēriņam, tādēļ bija nepieciešams kooperēties, lai varētu tirgot graudus ārzemēs. Juris Cīrulis atceras – sākumā kooperatīvam bija grūti vienoties par kopdarbībai nepieciešamo naudu. Toreiz latviešus finansēs konsultējuši franču lietpratēji, kuru valstī zemnieku kooperācijai ir dziļas tradīcijas. “Atceros, ka bija sarunas ar Andri Rāviņu, kas tolaik bija “Unibankas” Jelgavas nodaļas vadītājs,” atceras Juris Cīrulis. Viņš uzver, ka kooperatīva veiksme pašā sākumā bija valdes priekšsēdētāja Edgara Ružas izvēle. “Viņš ir augstas raudzes tautsaimnieks, tālredzīgs un gudrs. Turklāt jāņem vērā viņa ģimenes kopējais devums labības audzēšanas attīstībā Latvijā. Ar to domāju gan LLU profesoru Antonu Ružu, gan Edgara Ružas sievu Līgu Ružu. Domāju, ka tik veiksmīgs liela uzņēmuma vadības modelis ir unikāls arī Eiropas un pasaules mērogā,” piebilst Juris Cīrulis.
No 11 līdz 1054
Mūsdienās “Latraps” graudkopju izaudzēto produkciju eksportē uz vairāk nekā 30 valstīm visā pasaulē. Jautāts par to, kas kopīgs agronomijai ar labības tirdzniecību, Edgars Ruža atsmej, ka tā tomēr ir pilnīgi cita joma. Taču agronoma zināšanas viņam palīdz saprasties ar lauksaimniekiem – labības ražotājiem, “runāt ar viņiem vienā valodā”. Valdes priekšsēdētājs uzsver, ka lauksaimniecība ir īpaša ar sezonalitāti, atkarību no dabas apstākļiem. Šo biznesa nozari bez agronoma zināšanām ir grūti izprast.
Pirmajā gadā “Latraps” pievienojās daži desmiti biedru. Divdesmit gados to skaits ir pieaudzis līdz skaitlim 1054. “Latraps” ir kļuvis par lielāko lauksaimniecības uzņēmumu valstī, kurā apvienotas saimniecības no visiem Latvijas reģioniem ar dažādām zemes platībām no desmit līdz pat sešiem tūkstošiem hektāru.
“Latraps” ir attīstījis deviņus graudu pieņemšanas, pirmapstrādes centrus. Tie atrodas Jaunpagastā, Saldū, Bauskā, Aizkrauklē, Jēkabpilī, Barkavā, Madonā, Daugavpilī un Elejā. “Pērn Zemgalē bija desmit gadu laikā vismazākā labības raža, taču kopumā Latvijā tika sasniegts ražas rekords. Nav vairs tā, ka vienīgi Zemgale ir “Latvijas labības klēts” un zemnieki no citiem novadiem skatās uz zemgaliešiem ar skaudību. Mūsu kooperatīva biedri prot izaudzēt labu ražu arī citviet Latvijā,” stāsta Edgars Ruža. “Līdzās labības tirgošanai arī agronomiskās konsultācijas, kooperatīva biedru apgāde ar ražošanai nepieciešamajām izejvielām – sēklu, minerālmēsliem, lauksaimniecības tehniku un dīzeļdegvielu- , kā arī sējumu apdrošināšana ir kļuvuši par svarīgiem “Latraps” darbības virzieniem.
Jautāts par konkurentiem, Edgars Ruža teic, ka Latvijā lauksaimniecības nozarē darbojas daudz kompāniju, kas vēlas nopelnīt, sadarbojoties ar mūsu lauksaimniekiem. “Mēs simtprocentīgi esam pašiem zemniekiem piederošs uzņēmums, kurā labuma guvēji ir paši zemnieki,” uzsver Edgars Ruža.
Pievienot graudiem vērtību
Runājot par nākotnes izaicinājumiem, valdes priekšsēdētājs teic, ka tā ir produkcijas pievienotās vērtības palielināšana. “Mēs pētām un analizējam, kā mēs varētu pārdot ne tikai vienkāršu izejvielu – graudus, bet ko vairāk,” teic Edgars Ruža.
Šajā virzienā jau ir sperti vairāki soļi – kooperatīvam pieder Staļģenē uzbūvēta iesalnīca, kas apgādā Latvijas un Baltijas alus darītājus, kā arī maizniekus ar Latvijā audzētu un ražotu iesalu. Ievērojama daļa kooperatīva biedru izaudzēto rapšu pārstrādā “Latraps” eļļas rūpnīcā, izspiežot eļļu un saražojot rapšu raušus – augstvērtīgu proteīnbagātu lopbarību lauksaimniekiem. Par jaunākajām iecerēm produkcijas pievienotās vērtības celšanā Edgars Ruža sola: “Iespējams, ka tuvākajā laikā varēsim par to runāt plašāk.”
Pasaules pandēmijas krīze darbus zemnieku saimniecībās tieši neskar. Zied rapša lauki, un lauku darbi turpinās noteiktajā kārtībā. “Taču jārēķinās, ka pasaulē naftas cena ir kritusies un ka arī mūsu produkcijas pircēji šogad nebūs tik bagāti,” spriež Edgars Ruža.
Atzīmējot sava kooperatīva 20 gadu jubileju, tā biedri bija aicināti nofotografēties rapša laukā. Priekšlikums guva daudzu “Latraps” dalībnieku ievērību.
“Latraps” dibinātāji
■ Modra Vilsona zemnieku saimniecība “Ausekļi”
■ Valters Bruss zemnieku saimniecība “Strazdi”
■ Rutas Burmistres zemnieku saimniecība “Vilciņi”
■ Jāņa Kaņepes zemnieku saimniecība “Orhidejas”
■ Jura Lazdiņa zemnieku saimniecība “Lazdiņi”
■ Luda Jankevica zemnieku saimniecība “Paugurīši”
■ Aināra Meiera un Daiņa Meiera zemnieku saimniecība “Mazbaldonas”
■ Jura Cīruļi zemnieku saimniecība “Mežcīruļi”
■ Jāņa Kulmaņa zemnieku saimniecība “Ievlejas”
■ Armanda Jankevica zemnieku saimniecība “Evas”
■ Āra Burkāna zemnieku saimniecība “Sējas”
■ Egdars Ruža “Latraps” Valdes priekšsēdētājs
