Vācijā, Minhenes olimpiskajā stadionā, gandrīz nedēļu risinājās viens no šīs vasaras plašākajiem sporta pasākumiem – vecā kontinenta meistarsacīkstes vieglatlētikā.
Vācijā, Minhenes olimpiskajā stadionā, gandrīz nedēļu risinājās viens no šīs vasaras plašākajiem sporta pasākumiem – vecā kontinenta meistarsacīkstes vieglatlētikā. Tajās 48 valstu komandās startēja vairāk nekā 1700 sportistu, viņu vidū arī Latvijas izlase.
Ar zināmu cerību stariņu par līdzdalību medaļu sadalē uz Vāciju devās arī 17 sportistu Latvijas izlases krāsās. Pirms cīņām (vairāk gan reklāmas nolūkos) pat tika izteikta doma, ka mūsējie varētu izcīnīt sešas medaļas, taču objektīvākie cerēja uz trīs godalgām.
Čempionāta dienas, kurās krita gan rekordi, gan sportisti un klupa cerētie favorīti, apliecināja, ka sportā tik lielā konkurencē prognozes izrādās kļūdainas.
Vienīgo medaļu (sudrabs) Latvijai spēja izcīnīt mūsu barjerskrējējs Staņislavs Olijars, kas līdzvērtīgā cīņā zaudēja visu iespējamo titulu un medaļu īpašniekam, joprojām augstā sportiskā formā esošajam 35 gadu vecajam Lielbritānijas atlētam Kolinam Džeksonam.
Tuvu līdzīgai balvai 50 kilometru soļojumā vēl līdz 35. kilometram bija ne mazāk talantīgais Aigars Fadejevs, līdz tieneši «pasniedza» sarkano kartīti. Diskvalifikācija augstākajā soļotāju apritē ne vienreiz vien ir sajaukusi iespējamo medaļu komplektu sadali. Diskutējams ir jautājums, cik kļūdaina varētu būt mūsu soļošanas lielmeistara tehnika un cik objektīva ir tiesnešu darbība. Taču acīmredzot atbalstāma ir savulaik izteikta doma, ka Latvijai, lai nostiprinātos soļotāju valstu elitē, starptautiskajā apritē ir nepieciešams savs augsti kvalificēts stila tiesnesis, kā tas ir Spānijai, Polijai, Krievijai, Itālijai – valstīm, kas diktē šīs sporta disciplīnas modi.
To, ka ventspilnieks Ēriks Rags ir viens no Eiropas un arī pasaules elites šķēpraižiem, apliecināja viņa izcīnītā ceturtā vieta spēcīgajā konkurencē, jo kontinenta meistarsacīkstes varētu apzīmēt kā mazās pasaules meistarsacīkstes. Tas tādēļ, ka šajā disciplīnā toni nosaka (tāpat kā desmitcīņā, diska mešanā un citos) baltie eiropieši. Ja čempionāts notiktu citā zemē, nevis Vācijā, iespējams, trešais būtu latvietis. Par saspringto psiholoģisko gaisotni šajā cīņā liecināja tas, ka «caurkrita» 20. gadsimta nogales titulētākais vīrs čehs Jans Železnijs.
Čempionāts aizritēja arī ar zemgaliešu līdzdalību. No viņiem augstākajā – astotajā – vietā ierindojās Mērsraga vidusskolas absolvente, un tālāk – Murjāņu Sporta ģimnāzijā skolotā un pašlaik Rīgas treneru Ludmilas Olijares un Aleksandra Čumakova trenētā tukumniece Līga Kļaviņa. Varēja veikties labāk, taču ziemā pārciestā ceļgala operācija bija nopietns traucēklis. Neapšaubāmi talantīgajai LU studentei, kļūstot pilnīgi veselai un uzlabojot savu sniegumu par metriem pieciem šķēpa mešanā un sevišķi 800 metru skrējienā, jau tuvākajā nākotnē ir iespējas izcīnīt ne tikai Eiropas godalgu.
Vienu vietu zemāk – devīto – 50 kilometru soļojumā sasniedza tukumnieks Modris Liepiņš, tādējādi vēlreiz apstiprinot saviem 36 gadiem (neņemot vērā LOV liegto atbalstu tieši vecuma dēļ) raksturīgo mērķtiecību un augsto meistarību, tāpēc novēlēsim Modrim aizsoļot līdz Atēnu olimpiskajam startam.
No citu Latvijas sportistu sasniegumiem jāatzīmē rīdzinieces Jeļenas Prokopčukas piektā vieta 10 kilometru skrējienā ar jaunu valsts rekordu.
Čempionāta medaļas ieguva 28 valstu pārstāvji. Visvairāk godalgu tika Krievijai (24), nedaudz mazāk ieguva Vācijas (18) un Spānijas (15) atlēti. Latvijai pienācās dalītā 23. – 27. vieta (kopā ar Horvātiju, Lietuvu, Šveici un Holandi).
No čempionāta pārsteigumiem jāmin ungāru skrējējas G.Sabo zaudējums 1500 metru distancē līdz šai sezonai nepazīstamajai turcietei Aihanai, kā arī trīssoļļēkšanas karaļa brita Džonatana Edvardsa neraksturīgi zemā trešā vieta. Piedevām maratonskrējienā kā dāmām, tā kungiem nestartēja neviens no sezonas ātrāko desmitnieka, līdz ar to medaļas guva otrā ešelona skrējēji. Tostarp arī Igauniju pārstāvošais valcēnietis Pāvels Loskutovs, kuru par skrējēju izskolojusi mūsu MSĢ.
Savu spēku čempionātā apstiprināja ne tikai tumšādainie franču un angļu sprinteri, bet arī spāņu vidējo un garo distanču skrējēju, zviedru lēcēju, grieķu metēju un Krievijas kārtslēcēju skolu audzēkņi. Jāatzīmē vācu līdzjutēji, kas, aktīvi atbalstot kā savējos, tā citzemju sportistus, parādīja zināmu izpratni par sporta disciplīnām.
