Viss ir tepat un par brīvu – balto un rožaino akāciju aromāts un peoniju mazliet vecišķā smarža, maijrozīšu atdevīgā bagātība, kurā ērkšķus nav iespējams saskatīt, un mežrozīšu meitenīgi mulsais sārtums….
Viss ir tepat un par brīvu – balto un rožaino akāciju aromāts un peoniju mazliet vecišķā smarža, maijrozīšu atdevīgā bagātība, kurā ērkšķus nav iespējams saskatīt, un mežrozīšu meitenīgi mulsais sārtums… Jelgava zied pati savam un arī mūsu priekam. Nejautājot, vai tu to pamani vai ne, vai esi pateicīgs par Radītāja dāvanu. Un viņa, par laimi, neuztraucas, ka no malas varbūt izskatās salkana un sentimentāla.
Dažas dienas pirms skolas gada beigām, kad kopā ar meitu domājām par ziediem, ko dāvināt skolotājai, «Diena» sāka publicēt rakstu sēriju par ģimenes budžetu izlaidumiem. Par bērnu lepnumu un vecāku dižošanos. Mūsmājās tas raisīja diskusiju par ziediem. Vecmāmiņa aizstāvēja uzskatu, ka skolotājiem nekad un nekādi ziedi nav jādāvina. Arī visvienkāršākie ne. Ne no mīļuma, ne no pateicības vai cieņas, ne no prieka, ka beidzot viss laimīgi beidzies. Viņas pirmskara laika bērnībā tā neesot darījuši. Skolēni nezinājuši skolotāju dzimšanas dienas un ziedus ne pirmajā, ne pēdējā skolas dienā neviens nav dāvinājis. Arī izlaidumos ne. Vecmāmiņai likās, ka pat ziedi šodien kļuvuši par bagātības, ne sirsnības mēru. Noskumu: man bija grūti iztēloties pasauli, kurā neviens skolēns vairs nedāvina ziedus – ne tos aprēķina pušķus, kuros ziedi kā cilvēki viens otru pārspēj dārgumā un pieprasa likt atzīmi kā parāda izpirkumu, ne tos sirsnīgos, pļavā paša plūktos smilgainīšus.
Nezinu, cik ilgi mans prāts būtu protestējis, ja neiznāktu iekāpt 14. autobusā. Tantiņas brauca uz Baložu kapiem. Katrai rokās vai nu vienkārši dārza ziedi, vai izturīgu lauku puķu pušķis. Daži no šiem ziediem noguls arī uz bijušo skolotāju kapu kopiņām. Reizēm tie ir kā neuzdāvinātas dāvanas, nepateikti paldies, neizteiktas atzīšanās. Varbūt tieši tāpēc latviešiem ir izkopta kapu kultūra – katra kopiņa kā mākslas darbs.
Šīs pārdomas, kā daudzas citas, tā arī paliktu neuzrakstītas, ja Rīgā trolejbusa pieturā īsi pirms pusnakts neatgadītos kas gandrīz neticams. Divas svešas meitenes pagāja man garām smējīgas, mirdzošām acīm. Te pēkšņi viena no viņām atgriezās un sniedza man ilgi rokās sildītas, aplauzītas un nomurcītas margrietiņas: «Es redzu, ka jūs tāda skumja. Lūdzu, pasmaidiet!» Un es smaidīju vēl ilgi. It īpaši nākamajā rītā, kad atveldzētie ziedi likās kā tikko plūkti. Es nebiju viņas skolotāja, bet šo izjūtu es novēlētu viņai. Par laimi, latvieši tomēr ir ziedētāju tauta…
